Līdz rudenim Latvijai ir jānoslēdz līgums ar Eiropas Savienību par Eiropas naudas izlietošanu no 2014. līdz 2020. gadam. Un Eiropa izvirza zināmas pretenzijas. Tā, rupji visu atmetot, mums var rasties iespaids, ka EK no Latvijas drīzāk grib izveidot lielu pansionātu, nevis inovatīvu, modernu un simpātisku valsti.
Kāpēc jums šķiet, ka Eiropas Komisija Latviju grib pārvērst pansionātā?
Lai arī novēloti, tomēr mums izdevās pieņemt saprātīgu Nacionālās attīstības plānu. Mums ir prioritātes, Latvijas iestrādes, aprēķini par naudu, kas nepieciešama, lai to varētu sasniegt. Ir izpratne par to, ka bizness, tātad, saimniecība, var attīstīties centros, respektīvi, pilsētās. Latvijā ir identificēti 30 centri. Var strīdēties, vai kāds no tiem vairs atbilst centra definīcijai, jo tauta ir aizbraukusi. Tomēr atšķirībā no iepriekšējā vairs nav paredzēta naudas izdāļāšana dažādiem apšaubāmiem projektiem. Galvenā prioritāte ir attīstīt industriālās zonas pilsētās, izveidot tam infrastruktūru, nodrošināt elektrību, komunālo infrastruktūru. Bet pats sāpīgākais jautājums ir pievadceļi. Pašlaik notiek tas, ka tiek gan nolemts stiprināt sirdi, bet apšaubīts, vai cilvēkam ir vajadzīga asinsrite. Un asinsrite ir ceļu savienojumi starp centriem, Latvijas pilsētām. Jo lielākais, ko mēs gaidām no nākamā ES fondu plānošanas perioda, ir tieši tās iestrādes un programmas, ko gatavo Satiksmes ministrija. Un tie savienojumi starp reģionālajiem centriem. Ja paskatās uz Latvijas karti, tas īpaši aktuāli ir tieši tajos tukšajos laukos, lai cilvēki neaizbēg no Madonas, Gulbenes, jo ar lielajām ceļu maģistrālēm Latvija tiks galā, bet mums būtu svarīgi par ES naudu atjaunot ceļu savienojumus, lai varētu organizēt uzņēmējdarbību un arī cilvēku plūsmu.
Vai Eiropā kāds apšauba, ka Latvijai ir nepieciešami reģionālie ceļi?
Ir tādas indikācijas, ka Latvijai Briselē tik grūti ar mūsu nostājas aizstāvēšanu iet tieši tāpēc, ka tiek jautāts, kāpēc jums ir vajadzīgs tik daudz naudas ceļiem? Kāpēc jums ir vajadzīgs attīstīt ostas? Kāpēc jums ir vajadzīgs domāt par dzelzceļa infrastruktūru? To tiešām var nosaukt par apšaubīšanu, vai jums ir vajadzīgi visi dzīvības procesi, varbūt pietiek ar dažiem. Kāpēc jums ir vajadzīga asinsrite un ķermenis, varbūt jums pietiek, ka sirds pukst? Jo, protams, ka vislētāk un no Eiropas viedokļa labāk ir visiem saspiesties ap Rīgu. Ja man ir liela māja, bet nepietiek naudas tās apkurināšanai, tad mēs, protams, visi varam dzīvot vienā istabā. Un priekš kam vispār vajag triju vai četru istabu dzīvokli ģimenei, ja teorētiski var saspiesties arī vienā kopmītnes istabiņā? Gribu uzsvērt, ka šeit nav runa par ceļiem, pa kuriem pastaigāsies, kā te izteicās Eiropas Komisijas Reģionālās politikas ģenerāldirektorāta pārstāvis Normunds Popens. Te ir runa par Latvijas ekonomikas attīstību, par mūsu nākotni vispār. Šis ES plānošanas periods ir pēdējais bastions, lai mēs noturētu savu reģionālo attīstību, kuras patiesībā arī nav bijis.
Vai valdība pietiekami aizstāv Latvijas intereses sarunās ar Eiropu?
Valdība aizstāv. Šeit mēs esam vienā pozīcijā ar valdību. Ne jau velti deviņu pilsētu mēri bija Briselē, gatavojoties Eiropas fondu apspriešanai. Mums ir gandarījums, ka vismaz šajā ziņā mūs ņem vērā. Gribētos pat teikt, ka tas ir bijis mūsu kopīgs darbs ar valdību, lai mēs nonāktu pie kopējām prioritātēm Nacionālajā attīstības plānā un sarunās ar Eiropu.
Nesen vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs piedraudēja, ka demisionēs. Vai esat par to ļoti satraukušies?
Patiesībā tajā brīdī, kad viņš to paziņoja, daudzviet atskanēja atvieglotas nopūtas. Beidzot! Būs cerības, ka kaut kas notiks. Mēs, lielās pilsētas, nekad arī ar Robertu Ķīli nestrīdējāmies, bijām atbalstoši viņa redzējumam uz problēmām. Bet kaut kad arī gribas, lai arī no tiem sapņiem kaut kas notiktu. Tomēr tagad ir cerības, ka izglītībā kaut kas tiešām notiks, jo ir notikusi ministra maiņa. Arī mums tagad ir cerība, ka kaut kas notiks, ja Sprūdžs tomēr aizies.
Jūs arī labprātāk redzētu Vjačeslavu Dombrovski par savu ministru?
Jā, jā! Es domāju, ka Vjačeslavs Dombrovskis varētu droši nomainīt arī savu otru partijas biedru VARAM amatā. Mēs varētu viņam dod ļoti lielu uzticības avansu, jo Vjačeslavā Dombrovskī ir viena pozitīva lieta. Varu piekrist vai nepiekrist Dombrovska argumentiem, bet tu jūti, ka runā ar gudru cilvēku, kas ir kompetents. Es domāju, ka Sprūdžs aizies, jo labākas izdevības viņam nebūs. Atceros, ka mēs ar viņu bijām nonākuši jau tādā stāvoklī, ko var nosaukt par karastāvokli starp pilsētām un ministru. Mēs ļoti rūpīgi, domāju - daudz rūpīgāk nekā Saeimas opozīcija, izanalizējām, ko ministrs sola, ko viņš dara un ko viņš izdara. Šobrīd domāju, ka Sprūdžam vienīgā cerība ir, ka rudenī pie tādas neviens neatgriezīsies, jo acīmredzot sanāks ārkārtīgi bēdīga aina, izanalizējot, kas no lielajiem solījumiem ir izpildīts. Un varbūt tad būs jau par vēlu teikt, ka iet projām.
Kas visvairāk ir ielaists VARAM darbā?
Tiešām cerējām, ka VARAM ķersies pie pašvaldību finanšu izlīdzināšanas likuma. Tā vietā ir nesaprotama koncepcija ar pieciem variantiem, kur nav stingra likuma, kuru aizstāv ministrs un par kuru tad diskutē. Tā vietā kaut kur pa gaiteņiem muļļājas koncepcija. Un man liekas, tāpēc ka ministrs neizšķīrās būt nepopulārs. Jo pašvaldību izlīdzināšanas fonda sakarā viņš nekur nevarēs teikt, ka aizstāv tiesiskumu, jo tur nekur nekāda «tiesiskuma» nav, tur ir pašvaldību izdzīvošana. Tāpēc Sprūdžam šāds jautājums ir nepopulāra lieta. Tiek virzīts uz priekšu jautājums par reformām, bet tā, lai nevienam īpaši nekaitētu. Mēs piekaram burkānu simts tūkstošu apmērā, skaidri zinot, ka neviens no novadiem brīvprātīgi neapvienosies, un izliekamies, ka ir izpildīts darbs. Protams, ir jānovērtē - un mēs un latgalieši esam pateicīgi ministram par vienu lietu. Nekādas Latgales programmas nav, tomēr ir nauda. Reformu partija nošantažēja valdību, tāpēc Valdis Dombrovskis to atbalstīja un nauda Latgales pilsētām un novadiem tika novirzīta vairāk.