Tā nav ārstējama, bet ar šo slimību var sadzīvot. Taču kaitei pievienojās tromboembolija, kas paralizēja kaķenītes pakaļkājas un asti. Ārsti ieteica dzīvnieku iemidzināt. Ivaram Kalviņam un Ingrīdai šī doma nebija pieņemama. Lietā tika likts viss -speciāla barība, medikamenti un rūpīga kopšana. Reiz, kad saimnieku nebija mājās, Ņuce piekļuva zāļu kastītei, atķibināja mildronāta blisteru un sakošļāja pāris tablešu. Vēlāk Ivars zāles šķīdināja kaķenītes dzeramajā ūdenī. Paralīzes sekas jūtami samazinājās. Ivars nebrīnās - mildronāts labi šķīdina svaigus arteriālus trombus arī dzīvniekiem. Tikai kā kaķis to varēja zināt? Liktenis viņai noteikti bija labvēlīgs, jo Ņuce taču dzīvo pasaulē ļoti iecienītā medikamenta mildronāta izgudrotāja Ivara Kalviņa mājās.
Tic reinkarnācijai
Organiskās sintēzes institūta direktors Ivars Kalviņš ar kundzi Ingrīdu nesen atgriezušies no Šrilankas. Viņi stāsta, ka vietējie iedzīvotāji ne zivis ķer, ne zvērus un putnus medī. Būdami budisti, viņi nevardarbības principu attiecina uz visu faunu - dzīvniekiem, putniem, zivīm un kukaiņiem, un tic, ka visas būtnes apveltītas ar pārdzimšanas iespējām, savukārt cilvēkam esot visas iespējas pārdzimt dzīvniekā. Cilvēki Latvijā diez vai iedomāsies, ka klīstošā kaķī vai sunī būtu iemiesojies viņa opis vai omīte, taču nav jābūt budistam, bet vienkārši civilizētam cilvēkam, lai palīdzētu nomocītam, savainotam, bez mājas palikušam dzīvniekam. Diemžēl to dara tikai retais. Ivars un Ingrīda nespēj paiet garām nelaimīgajiem. Tāpēc viņu dzīvoklī daudzstāvu mājā Teikas rajonā dzīvo Ņucīlija. Dzīvo arī Jancītis, kurš Jāņu dienā, uz ielas ieraudzīts, šķita jau miris. Ingrīda atceras: «Viņam bija aptuveni pusotra mēneša. Pagraba bērns. Pieliku roku, silts, vēl elpo. Aizvedām uz klīniku, kaķēns bija kā viena slimību buķete - anēmija, tārpu invāzija, iekaisumi, muskuļu atrofija. Līdz trim mēnešiem viņš vispār nesēdēja. Tagad ir mūsmāju razbainieks un nerātno ideju ģenerators.»
Kad Jančuks vēl dzīvoja karantīnas būrī, turpat pie mājas Ivars un Ingrīda ieraudzīja svītrainu kaķēnu - pūžņojošu strutu kamolu. Arī viņš nonāca Kalviņu mājās. Augustā atrasts, tāpēc par Gustiņu nosaukts. Tagad abi kaķu puikas ir veseli, taču nedaudz aizkavējušies attīstībā - Jancis tieviņš kā siļķīte uz garām kājiņām, Gustiņš joprojām augumā ļoti maziņš.
Kārtība bēdu ielejā
Kad Kalviņi pirms pāris gadiem pārvācās uz jauno dzīvesvietu Teikā, apkārt lielajai mājai bija īsta bēdu ieleja - izvārguši kaķi un kaķenes, pūžņaini kaķēni! Nevienu tas neuztrauca. Ingrīda un Ivars sāka barot pagrabā dzīvojošos minčus, ārstēja slimos, visus pēc kārtas sterilizēja. Ivars Kalviņš atceras - sākumā bijis grūti kaķus izķert. Tad pats uzkonstruēja un meistars izgatavoja kaķu ķeramo būri. Vēlāk galdniekmeistaram pasūtīja kaķu mājiņas. Pamazām apkārtējie kaķi atkopušies, tagad ir riktīgi žurku ķērāji. Pēc kāda laika Kalviņi atklāja izvārgušu kaķu koloniju pie a/s Alfa, vēlāk arī Ūnijas ielā pie veikala Hartvik, Brīvības ielā pie kādas biroju ēkas. Tagad rit regulārs mērķtiecīgs darbs. Ingrīda uzskata, ka galvenais ir dzīvniekus sterilizēt. Kā juriste viņa zina: «Kaķi, kas ir sterilizēti un uzturas dzīvojamo māju tuvumā, nav uzskatāmi par klaiņojošiem.» Viņa pārliecināta, ka iedzīvotāji nav informēti par to, ka pastāvošie Rīgas domes noteikumi nosaka - katrā mājā jābūt lūkai uz pagrabu, kur dzīvniekiem paglābties no sala un klaiņojošiem suņiem. Kalviņi pārliecinājušies, ka atbildīgo dienestu un policijas attieksme dzīvnieku glābšanas jautājumos «ir nekāda». Sāpina nezināšana, negribēšana un vienaldzība. Kad pagājušajā vasarā Ivars izsauca policiju un suņu ķērājus TEC teritorijā nodevīgi pamesto un plašā apkārtnē sirojošo milzīgo suņu izķeršanai, trīs stundu laikā neieradās ne vieni, ne otri. Cilvēki nav informēti par to, ka mazturīgie ar apliecinošu izziņu ir tiesīgi sterilizēt savu kaķi bez maksas. Rīgas domes kaķu sterilizācijai atvēlētā nauda arī ir pārāk niecīga, lai būtu jūtams rezultāts. Tāpēc pilsētā ir tik daudz bezpajumtes dzīvnieku.
Ingrīdai kādreiz bija jāizvēlas - studēt jurisprudenci vai veterināriju. Viņa domā, ka ar savu emocionālo raksturu pie sāpēm nekad nevarētu pierast. Tagad rod gandarījumu, ka tomēr spēj palīdzēt bezpajumtes kaķiem. Viņa ir veģetāriete, kažokus nenēsā, ienīst medības. Stipri pārdzīvo katru neveiksmi dzīvnieku glābšanas jomā. Atzīst, ka bez Ivara nevarētu šo darbu veikt - abi ķer, ved sterilizēt, ārstē kaķus, meklē viņiem mājas.
Ivars ir pragmatiskāks: «Kad dzīvnieks aiziet bojā, es Ingrīdu mierinu, ka viņa izdarīja visu, ko varēja, bet dzīvnieks aizgājis pie Dieva un viņam vairs nekas nesāp. Mums vienmēr jāapzinās - te es varu palīdzēt, bet te vairs nav manos spēkos. Kaķu glābšana nav mūsu vaļas brīžu nodarbošanās, tā ir kalpošana. Un mums ir arī daudz gandarījuma brīžu.»