Ironiski varētu teikt, ka budžeta veidošana ir sarežģīta divos gadījumos: kad ir ekonomikas sabrukums un ekonomikas izaugsme. Ja nopietni, tad jāpiekrīt, ka spiediens paaugstināt atalgojumu valsts budžeta finansētajās nozarēs ir milzīgs, un es no sirds domāju, ka to ignorēt nevar. Šie cilvēki mums ir vajadzīgi, atalgojums ir pārāk zems utt. Jūs teicāt, ka naudas nepietiek. Man jau liekas, ka pietiek.
Jo?!
Tad jāskatās, kā mēs budžetu veidojam. Viens piegājiens ir ņemt iepriekšējā gada budžetu un reizināt - ar, nezinu, 1,01 vai 1,03. Tad jums ir taisnība. Otrs piegājiens ir atgriezties pie ambīcijas, ar kuru pirmais, šķiet, nāca Repše, - skatīties pēc būtības.
Respektīvi, papildus piešķiramā summa būtu lielāka, ja vispirms būtu veikta jau esošā budžeta revīzija?
Precīzi. Citiem vārdiem sakot, budžeta veidošanas principiem vajadzēja būt citiem - jo vairāk tāpēc, ka nu vairs nav tādu attaisnojumu, ka ir milzu problēmas, ka ir jālemj ātri utt.
Tad kāpēc tas nav noticis?
Varu tikai izteikt minējumu, bet politiķi, šķiet, ļoti un pārāk paļaujas uz ierēdņiem ministrijās. Tas ir, viņi nevis izdiskutē savā vidē un pieņem politisku lēmumu, bet prasa ierēdņiem: kā darīsim? Un kas tad ierēdņiem? Viņi rīkojas, tā teikt, atbilstoši procedūrai, un viņiem nav motivācijas no tās «izkāpt ārā».
Valdība ir paudusi - lai nu cik mazs tas dalāmais apjoms, tiks mēģināts mazināt sociālo noslāņošanos.
Tāda apņemšanās ir, un, domāju, patiesa, tikai jautājums ir, vai izvēlētie līdzekļi ir tie labākie. Piemēram, joprojām tiek ignorēts tāds instruments kā pazemināta PVN likme pārtikai.
Bet jūs zināt pretargumentu - šīs likmes pazemināšana nāks par labu arī turīgiem cilvēkiem.
Labi, labi, tomēr nav arī noslēpums, ka trūcīgajiem izdevumi pārtikai viņu kopējā izdevumu grozā veido lielāku daļu. Zemāka likme būtu vienkāršs, efektīvs risinājums. Netiek runāts arī par progresīvo iedzīvotāju ienākumu nodokli - tā vietā būšot progresivitāte neapliekamajā minimumā. Tas ir, es atvainojos, kosmisks idiotisms! Pirmkārt, tāpēc, ka progresivitāte IIN nav sarežģītāk menedžējama par progresivitāti neapliekamajā minimumā, - tas neoficiāli tiek atzīts. Otrkārt, progresivitāte neapliekamajā minimumā patiešām dod zināmu labumu nelielo algu saņēmējiem, bet tā sistēma tiek veidota nevajadzīgi neelastīga. Ja mēs gribēsim pēc gada, diviem kaut ko pamainīt, lai precīzāk sasniegtu mērķus, mums būs nepieciešama vesela reforma. Savukārt, ja tev ir progresīvs IIN, tu vari likmes mainīt elastīgāk, neļogot visu sistēmu.
Ir kritiskas piezīmes, ka budžets pārāk koncentrējas uz atalgojuma palielināšanu, savukārt nepietiekami atvēl naudu investīcijām, kas nodrošinātu ekonomikas izaugsmi.
Jā, bet es šaubos, vai šādas investīcijas ir nodrošināmas tieši no valsts budžeta. Es pat teiktu, ka arī tāpēc būtu nepieciešams t. s. nulles budžets, lai paskatītos, cik efektīvas ir bijušas līdzšinējās uzņēmējdarbības atbalsta programmas. Lai kā arī būtu, manuprāt, nauda tādiem mērķiem ir jāmeklē citur, un te mēs nonākam pie valsts aktīvu pārvaldes. Pagaidām tā vairāk izpaužas kā - ir nepatikšanas, glābjam, nav nepatikšanu - nesaspringstam. Tā nedrīkst, ir nepieciešama proaktīva attieksme. Varbūt kaut ko var pārdot un saņemto naudu investēt, varbūt kaut ko var apvienot utt. Ciniski sakot, brīžiem liekas, ka ar labu korporatīvo pārvaldību Latvijā saprot to, ka vadība neizzog uzņēmumu. Tas, protams, ir labi, bet ar to nepietiek.
Ja runā par valsts aktīviem, neizbēgams ir jautājums par Citadeli. Daļa koalīcijas vēlas atsākt pircēja meklēšanas procesu, citi saka, ka nav īstais laiks un mums vispār būtu noderīga valsts kontrolēta banka.
Par pēdējo viedokli man ir bažas, ka tā paudēji neapzinās iespējamās sekas. Proti, pats fakts, ka valsts ir sniegusi atbalstu kādai šīs valsts bankai, kļuvusi par līdzīpašnieku tajā, nav nekas Latvijai unikāls. Bet - citās valstīs notikušais liecina, ka Eiropas Komisija savulaik tam piekrita ar nosacījumu, ka noteiktā termiņā valsts no šādiem aktīviem atbrīvojas, pārdod tos. Protams, var rasties doma parādīt mugurkaulu un pateikt Komisijai - nu, uzlieciet mums soda naudu, tomēr mēs šo nosacījumu nepildīsim. Diemžēl daži neseni gadījumi Austrijā un Beļģijā liecina, ka nav tik vienkārši, jo ir vēl papildu nosacījumi. Ja jūs spurojaties pretī, Komisijai ir tiesības atsūtīt pašai savus bankas pārdevējus, kuriem savukārt ir pienākums to izdarīt dažu mēnešu laikā. Un tad jau ir cita - zemāka - cena. Kas, protams, kādam ir izdevīgi.