Šī ir vienīgā profesionālā skolotāju biedrība, ko 1912. gadā dibinājis Jānis Greste un kura pastāv joprojām. «Neesam sabrukuši, mēs turamies kopā no 1996. gada,» lepna ir Soboļevas kundze. Īsi pirms svētkiem Senioru Diena aicināja Skolu muzeju biedrības seniores uz sarunu: kas ir patriotisms?
Uztur izglītības vēsturi
Pašlaik Latvijā ir vairāk nekā 180 skolu muzeju, Rīgā - 42. Skolu muzeju pedagogi uztur Latvijas izglītības vēsturi katrs savā skolā. Nelieloties biedrības ilggadējie dalībnieki atzīst, ka izdarījuši milzu darbu - pamatīgi izpētījuši skolu vēsturi, bet priekšā vēl nopietns zinātniskais darbs.
Nupat arī Latvijas Kara muzejā aizvadījuši skolu muzeju skati, kas tika veltīta Latvijas vēsturei. «Tā bija ļoti nacionāla, ļoti patriotiska - gan bērni, gan skolotāji neizsakāmi gandarīti par paveikto. Uzskatu, ka mūsu biedrība ir unikāla - vienīgā Latvijā, kura var atskaitīties par savu attīstību etapos un katrā etapā parādīt svarīgāko,» apliecina Z. Soboļeva. Viņa turpina: «Pašlaik cīnāmies par Martas ielas unikālo vērtību pacelšanu Latvijas vēstures līmenī, jo Martas ielas māja nr. 5 ir unikāla - tur XX gadsimta sākumā visi progresīvie Latvijas skolotāji radīja terminu «skolas muzejs», radīja uzskates līdzekļu veidošanas bāzi. Tolaik jau visās skolās valdīja krievu vai vācu valoda, latviskā izglītība bija ļoti pavirša. Un tikai tad, kad aizsākās latviskā dziedāšana zēnu koros, aizsākās arī latviskā izglītība Latvijā. Muzeji bija tie, kuri to «uzkurināja» visos laikos, izejot caur dažādām valsts iekārtām un politiskām pārvaldībām. Šajā ziņā mēs, muzeju pedagogi, esam rūdīti.»
Tomēr biedrībā nenoliedz - no svara ir skolu direktoru atsaucība, bez tās muzeji pastāvēt nevar. «Ir jāsaprot, cik nozīmīgi ir ielikt pamatus skolas vēsturē un veidot vēstures stundas - ne kā formālu priekšmetu,» norāda Aina Zumente, Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas muzeja pedagoģe.
Mīlestība un personības
Sabiedrībā daudz tiek runāts par to, ka tieši senioriem jāpalīdz jaunajai paaudzei izprast vēsturi. Skolu muzeju biedrības pārstāves stāsta, ka sadarbība ar jauniešiem veidojusies visnotaļ cieša. Visos muzejos darbojas skolnieku muzeju padomes. Pašlaik biedrība tās gatavo sabiedriskai darbībai. «Ievirzām jaunā formā - padomēs tiek ievēlēts prezidents un pamazām tajās integrējas skolotāji. Virzām uz paaudžu vienotību, kas izpaustos kā līdzvērtīgs ieguldījums muzeju attīstībā,» skaidro Z. Soboļeva.
Bet Aina Zumente stāsta: «Mūsu skolā no 1994. gada izveidojusies absolventu un draugu padome. Tajā ir ap diviem tūkstošiem dalībnieku - sākot no tiem, kas skolā mācījušies Latvijas brīvvalsts laikos, beidzot ar astoņpadsmitgadīgajiem. Nāk tādi, kam ir bagāta dzīves pieredze, nāk zinoši, gudri jaunie cilvēki. Jaunieši aizrautīgi pēta dinastiju vēsturi, sadarbojas ar absolventu Senioru klubu, intervē seniorus. Nav jau viegli, sarunas ir ļoti nopietnas, bet bērniem patīk! Šī paaudžu saikne ir nenovērtējama.» Aina Zumente ar lepnumu atzīst - absolventi turas pie savas skolas. «Un man vārds «patriotisms» saistās ar klusu, mīļu darbu. Jo pirmais patriotisma moments ir tas, ka cilvēks neatkarīgi no tā, cik viņam gadu, šai darbā ieliek savu artavu.»
Biedrības pārstāve Anita Šmite turpina: «Ģenētiski mūs vienmēr ir interesējusi pašu personiskā vēsture - tas ir mūsu katra dzimtas koks. Un tad mēs to nododam nākamajām paaudzēm - caur savu dzimtenes mīlestību, caur savas tautas, valsts, valodas mīlestību. Tā ir mīlestība pret tuvākiem un tālākiem cilvēkiem. Bet dzimtas izjūk, cilvēki aizbrauc, un mūsdienās šī pēctecība ir nojukusi. Tāpēc mēs, seniori, esam aicināti saglabāt šīs tradīcijas. Aicināti iesaistīties mūsu ģenētisko sakņu saglabāšanā, savas tautas audzināšanā. Jo patriotisms ir labizjūta - tas ir jauns jēdziens, kas ienāk izglītībā. Tas ietver godīgumu, zaļo domāšanu, kas nāk no mūsu senčiem, un patriotismu, kas jānodod nākamajām paaudzēm. Tas nav tikai mācību process, tas ir dzīves process.»
Tā rodas patiesība
«Skolu muzeji ir viena no jaunatnes patriotiskās audzināšanas formām, kas mūsdienās pilnībā vēl nav izmantota,» uzskata Anita Šmite.
Taujāju Skolu muzeju biedrības pārstāvēm - kam būtu jāuzņemas patriotiskās audzināšanas darbs? «Viss sākas ar ģimeni. Un turpinās skolā,» uzskata Mudīte Bērziņa, Lapmežciema muzeja vadītāja. Z. Soboļeva turpina: «Esmu bijusi aktīva pie visādām varām, kādas esam izdzīvojuši, un uzskatu, ka būtiska loma tomēr ir sabiedrībai un tikai tad ģimenei. Ja sabiedrībā nebūs tā nacionālā gara, ģimene to neuzturēs. Kārlis Ulmanis šo nacionālo iedibināja, tāpat kā Jānis Greste savulaik nacionālo iestrādāja skolās. Jo Greste teica: var vienu un to pašu darīt dažādi cilvēki, bet tas nebūs viens un tas pats. Viņš uzskatīja, ka neviens nevar aizvietot otru. Ja pie tevis bērni rindā stāvēs, tad viss notiks, bet ar varu neko panākt nevar.»
Rīgas Interešu izglītības metodiskā centra vadītāja, aktīva biedrības atbalstītāja Inga Cimiņa kā mūzikas pedagoģe strādā ar bērniem, sākot no piecu gadu vecuma, viņa saka: «Patriotisms tiešām ir kluss darbs. Es redzu, ka bērniem pietrūkst sarunu. Mūsdienu skrejošajā laikmetā varbūt pat būtiskākas par vēstures stundām un sabiedrības nostāju ir šīs sarunas ar cilvēkiem vispār. Sarunas gan par ikdienišķām lietām, gan patriotiskajām. Ir svarīgi, lai bērni un jaunieši spētu sajust to, kas ir īsts un patiess. Vecumam nav nozīmes, visu izšķir mīlestība un personības. Enerģija, kas nāk no cilvēkiem, ir tā būtiskākā.»
Arī muzeja pedagoģe Inna Bergmane uzskata - ir jāattīsta dialogs: «Piekrītu, mūsu jūtām ir ļoti liela nozīme, bet liela nozīme ir arī prātam. Ir jāprot sarunāties, dzirdēt vienam otru un prast uzturēt dialogu. Tā rodas patiesība.»