Grāmata aptver kristietības un politikas sarežģītās attiecības, sākot no kristīgās civilizācijas veidošanās un beidzot ar mūsdienu Eiropu un kristietības vietu publiskajā telpā.
Neuzsver privāto viedokli
Protams, ikviens zinātnisks vai populārzinātnisks pētījums ir faktu interpretācija, taču Tēraudkalna grāmatas spēcīgā puse ir precizitāte itin visā (ieskaitot terminoloģiju), fundamentālas zināšanas baznīcas vēsturē un nekļūdīga piemēru atlase - tā veidojas ne vien nevainojams pārskats par aplūkojamo tēmu, bet arī secinājumi, kas paliek akadēmiskās robežās, nekādā veidā neuzsverot autora personīgo nostāju. Viņš patur prātā kristietības dinamiku, argumentācijā izmantojot pārbaudāmus faktus un katra laikposma reālo politisko situāciju.
Grāmata sākas ar baznīcas un sekulārās varas attiecību atainojumu no kristietības pirmsākumiem līdz viduslaikiem, vēstot par procesu, kurā pirmkristietība no sociālas kustības transformējās ietekmīgā valsts reliģijā, palielināja savu ietekmi uz sekulāro varu un pamazām piešķīra gan baznīcai, gan valstij iespēju un tiesības papildināt politisku rīcību ar ticībā balstītiem argumentiem. Pievēršoties reformācijas laika notikumiem un skaidrojot valsts un baznīcas aizvien sarežģītākās attiecības un to dažādos teoloģiskos argumentus, parādās vēl kāds būtisks tālaika kristieša pienākums - piedalīties ne tikai reliģiskā kalpošanā, bet arī politiskās un ekonomiskās aktivitātēs. Skaidrotas arī citas svarīgas parādības, piemēram, Ziemeļamerikas izteiktā nosliece uz kristietību, kas mūsdienās nereti iegūst populistisku un pārspīlētu («visi amerikāņi ir kristieši») interpretāciju. Ārkārtīgi interesants ir ieskats «kristīgo» partiju izveidē XIX un XX gadsimtā; nodaļa iezīmē robežšķirtni starp līdzšinējo - garīgā līdera tiešu vai netiešu ietekmi uz sekulāro valdnieku - un «jauno» kārtību, kad demokrātijas attīstība ļauj izstrādāties simbiozei starp abām varām, piemēram, politisko ideoloģiju cieši saistot ar «kristīgām vērtībām».
Politiskās reliģijas
Monogrāfijā ietverts arī Latvijā samērā maz pētītais un skaidrotais jautājums par politisko reliģiju (nacisma, fašisma, komunisma) un kristietības ideoloģiskajām attiecībām. Šajā grāmatā beidzot ir iespēja lasīt arī par komunisma un kristietības attiecībām Ķīnā, kas ne tikai būtiski paplašina latvieša redzesloku par komunisma fenomenu, bet arī sniedz dziļākas analīzes un izpratnes iespēju par šīs ideoloģijas attiecībām ar reliģiju kopumā. Autors neaizmirst arī par rietumniecisku kontekstu, aplūkodams marksisma sociāli politisko teoriju iekļaušanu teoloģiskajā diskursā pēc Otrā pasaules kara un sniedzot ieskatu par šo teoriju ietekmēto teoloģijas virzienu veidošanos. Lai arī īsi un kodolīgi, katrs aplūkotais virziens tiek raksturots, radot vismaz priekšstatu par Latvijas publiskajā telpā ne tik bieži lietotu reliģijzinātnes terminoloģiju. Katra aprakstītā laikmeta kristietības interpretācijas kontekstam un skaidrojumam autors izmanto tālaika ietekmīgāko teologu idejas. Tādējādi tiek saglabāta loģiska ķēde, iezīmējot teoloģiskās ideju vēstures attīstību līdz pat mūsdienām, kad reliģiskās grupas, iesaistoties diskusijās par sabiedrības nākotni, nereti riskē kļūt par «demokratizācijas karnevalizācijas daļu» (322. lpp.). Noslēguma daļā autors analizē kristietības situāciju mūsdienu Eiropā un šai reliģijai ierādīto vietu publiskajā un politiskajā sfērā, padziļināti pievēršoties Anglijas un Latvijas kontekstam.
Tēraudkalns viscaur saglabā atgriezenisko saikni ar mūsdienām, norādot uz fenomenu attīstības ceļu un šābrīža situāciju. Rakstot par notikumiem Eiropā, Amerikā vai Āzijā, autors nekavējas norādīt uz atbilstīgu tendenču attīstību Latvijā tādā vai citādā laikposmā. Ikviens šādas kontinuitātes vērojums palīdz lasītājam pašam izdarīt secinājumus par valsts un kristietības attiecībās novērojamām parādībām mūsdienās.