Kopā ar va/s Latvijas valsts meži vides eksperti Ievu Rovi Dabas Diena dodas to izpētīt Plieņciema kāpas dabas liegumā, vienlaikus apvienojot patīkamo ar lietderīgo un mēģinot ar ekoloģiska pinuma palīdzību nostiprināt smilšu plūsmu.
Orhidejas un Katrīna
Plieņciema kāpa atrodas Tukuma rajona Engures pagastā. Kā vēsta Latvijas Dabas fonda informācija, šis valsts nozīmes dabas liegums ir dibināts 1987. gadā, kopš 2005. gada tas ir iekļauts arī Eiropā īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tīklā - NATURA 2000. Liegums izveidots izteikta vienlaidus piekrastes kāpu vaļņa aizsardzībai, kas ir klāts ar vecu priežu mežu, kuram raksturīgas sausieņu un smiltāju augu sabiedrības, turklāt teritorijai ir arī kultūrvēsturiska nozīme. Karstajā dienā virs mūsu galvām patīkamu ēnu sniedz priedes, no kurām ne vienai vien ir 230-260 gadu. Savulaik priežu audzes veidotas mākslīgi, lai apturētu kāpu kustību, jo leģendas par smiltīs ieputinātiem ciemiem nebūt nav zvejnieku vecmāmiņu izgudrotas, pirms pārsimts gadiem tā bija realitāte! Ieva Rove stāsta, ka, vēl XX gadsimta sākuma kartes izpētot, redzams - piejūras joslām nav raksturīgi mums tik pierastie meži. XVIII gadsimtā tika izdots valsts nozīmes rīkojums par teritorijas apstādīšanu un noteikti stingri sodi par koku ciršanu šajās zemēs. 1810. gadā Plieņciemā vasaru pavadīja Krievijas impērijas ķeizara Aleksandra I sieva, kas pēc bērna nāves un domstarpībām ar vīru bija dziļas depresijas nomākta. Napoleona karu dēļ nokļūšana lielajos Eiropas kūrortos nebija iespējama, tādēļ ķeizarienei vajadzēja samierināties ar šo Kurzemes muižnieku peldvietu, kas ciemā bija ierīkota jau 1738. gadā. Lai ķeizariene varētu liedagu sasniegt braukšus, Plieņciema jūrmalā pārraka lielo kāpu. Ķeizarienes un viņas pavadoņu apgādei tika izveidots plats lielceļš no Tukuma līdz Plieņu muižai, norakti divi augstākie pakalni, lejas norobežotas ar margām. Krievijas ķeizarienes peldu māja Plieņciemā ir kultūrvēsturisks piemineklis, bet vietu, kur augstdzimusī būtne ieradās peldēties, sauc par Katrīnas ceļu. Augu valsts kāpās ir savdabīga, jo tur sastopami piejūras augi, kam augšanai nepieciešams substrāts - smiltis ar ierobežotu barības vielu daudzumu, krasām temperatūras svārstībām un iespēju tikt iepūstiem smiltīs. Tādas ir lielās graudzāles: smiltāja lapkviesis, smiltāja kāpu niedre, smilts auzene, honkēnija, ko sastopam baltajās kāpās jeb tuvāk jūrai, kur aizsākas kāpu veģetācija. Pelēkajās kāpās kuplo tumšsarkanā dzeguzīte - orhideju dzimtas augs, aizsargājams Eiropas mērogā. Tas skaisti zied un smaržo pēc vaniļas. Piejūra ir vienīgā dzīves telpa, kur tas var augt. Smaržo ne tikai priedes un sāļais jūras gaiss - sastopam aromātisko smiltāju neļķi, dekoratīvo pļavas silpureni, lauku vībotni. Te aug arī mazais mārsils - Latvijas timiāns, kas zied ar skaistiem lillā ziediņiem, ļoti smaržīgs un izmantojams pārtikā, der arī tējai pret klepu, taču tējošanas iesācējiem jāuzmanās - lielās devās mārsils varot būt halucinogēns! Piejūras augiem jāsargā ūdens resursi, tāpēc tie arī vizuāli ir atšķirīgi no iekšzemē sastopamajiem - adataini, asi, ar ielocītām lapām, kā arī sukulenti - ar biezām, gaļīgām lapām.
Ar rokdarbnieku talantu
Izpriecājušies par dabas skaistumu, ķeramies pie darba, jo atpūtnieku, laivu ceļu un vētru ietekmē kāpas pārvietojas. Lai to aizkavētu, ir vairākas metodes. Strauji brūkošas kāpas stiprina ar inženiertehniskām būvēm (piemēram, Pāvilosta un moli) - betona, akmeņu konstrukcijām. Savukārt dabas liegumos, kas no visas piejūras teritorijas aizņem aptuveni pusi, visbiežāk izmanto dabiskos materiālus.
Kāpu stiprinājumu var stādīt, izmantojot gan spraudeņus, gan stādus. Populārākie Latvijā ir kārkli, graudzāles. Var veidot arī mazas konstrukcijas - likt stabiņus un virs tiem tīklus -, kad smiltis tiek atnestas ar vēju, tām ir kur aizķerties. Atkarībā no izmantotā materiāla, vietas un klimata šiem stiprinājumiem ir gan dažādas sekmes, gan dažādi noturības termiņi. Stiprināšana jāveic pavasarī, vasaras sākumā, kad nav vētru periods, jo vētras laikā daudz ko no krasta paņem jūra. Tomēr ikviens stiprinājums ir palīdzējis kāpu paaudzēt, taču teritorijas apsaimniekotājiem un vides ekspertiem jāseko līdzi, kad un vai stiprinājumi jāatjauno. Mēs veidojām pinumu no piejūras kārkliem, liekot lietā kā vides ekspertu zināšanas, tā rokdarbnieka talantu, lai pinums veidotos gluds un stiprs. Kārkli, iespējams, iesakņosies. Ieva stāsta, ka vietējie mēdz stiprināt kāpas, stādot rozes un eksotiskus augus, taču cerētā efekta vietā tiekam pie defekta, jo tie ne tikai dārgi izmaksā, bet var kaitēt dabiskajai augu valstij. Piemēram, savairojusies kalnu priede un rievainā roze zem stādiem atstāj kailas smiltis, izzūd sūnas un citi augi. Kāpas mainās arī netiešā cilvēku darbības ietekmē. Vide bagātinās ar barības vielām, kas veidojas cilvēku saimnieciskās darbības rezultātā un lietus veidā no atmosfēras nonāk augsnē. Pārmaiņas notiek visai strauji: jau 20-40 gadu laikā notiek strauja kāpu vides eitrofikācija.