Mēs mazliet runājamies, dzeram vīniņu tieši no pudeles, kamēr pārgājiena biedri devušies ekskursijā pa pili. Kāds mūs pamanījis no skatu torņa un uzsauc, kāds vēlāk arī iznāk papļāpāt. Citādi - miers. Tā, kā filmās rāda. Pils runcis, ko darbinieki nosaukuši par Baronu Beisiku, izliekas mūs nemanām. Viņš te ir galvenais, ko neapšaubāmi pauž gan gaita, gan skatiens. Kad jaunais īpašnieks 2007. gadā pili nopircis, kaķis nācis komplektā. Pavasaris vēl agrs, un, tā sēžot stundu novakarē pagalmā, izrādās, esam nosaluši ne pa jokam! Zābaki ejot izmirkuši un gribas telpās, siltumā. Tomēr ir plāns pils parkā uz ugunskura vārīt zupu. Lielākā daļa kompānijas, 20 kilometru pārgājiena Kuldīga-Ēdole pa vecā dzelzceļa uzbērumu nogurdināti, ar auto aizšmaukuši vakariņās uz Kuldīgas glaunāko restorānu, tāpēc zupa tiek mums sešu draugu lokā.
Viena no vecākajām
Ēdoles viduslaiku pils ir vienīgā no Kurzemes bīskapijas pilīm, kas vēl ir apdzīvota. Pils celta 1264.-1276. gadā. No Edoles pils torņa paveras skaists skats uz Tempļa kalnu, dzirnavu dīķi un tā saliņu, dzirnavām, parku, Vankas upes senleju un muižas saimniecisko kompleksu, kā arī ciemata centru. Minētajā saliņā pazīstamā sabiedriskā darbinieka Krišjāņa Valdemāra ierosmē pulcējās tā sauktās Jūras izsmelšanas biedrības biedri, bet Tempļa kalnā, kas saukts arī par Stumbrkalnu, atrodas muižas īpašnieku kapi ar kapliču. Kā jau pilij pieklājas, arī šai ir savas leģendas. Viena no tām stāsta, ka Ēdoles pils īpašnieka mazdēli Johans un Fridrihs iemīlējušies Dundagas barona meitā Sibillā. Kādā strīdā Johans nodūris Fridrihu un pēc tam apprecējis Sibillu. Reiz vakarā tas iepazīstinājis jauno sievu ar pils istabām. Zālē, kur bija notikusi slepkavība, uz sienas parādījies sarkans traips, ko nevarējuši nomazgāt ne ar kādiem līdzekļiem, tāpēc mēģinājuši šo traipu aizslēpt aiz kamīna. Pils iedzīvotāju peripetijās sava loma esot bijusi arī rūķīšiem. Netālu no pils audzis tā dēvētais Rūķīšu ozols. Reiz pilskungs jājis tam garām un redzējis pie tā rūķīšus. Tie viņam ieteikuši saudzēt un pieskatīt ozolu, pretējā gadījumā pils nogrimšot ezerā. Ozols jau sen kā gājis bojā, taču pils saimnieki vecajam līdzās iestādījuši jaunu kociņu, un pils, kā redzams, arī stāv kā stāvējusi. Vairākus hektārus lielajā pils parkā ir daudz lielu ozolu un citu, arī eksotisku sugu koki, bet īpaši skaista ir Mīlētāju aleja.
Pa spēkam arī bērniem
Mēs Ēdolē nakšņojam pārgājiena Kuldīga-Alsunga ietvaros, padsmit cilvēku kompānijā ejot pa senā šaursliežu jeb mazbānīša dzelzceļa uzbērumu. Vilciens te kursējis no 1935. līdz 1974. gadam. Stacijas tikpat kā nav saglabājušās, izņemot Kuldīgu, Paduri, Edoli un Alsungu, bet par to esamību liecina pimiņas stabiņi, kuri kalpo arī par Geocach punktiem. Mēs sākam iet no Kuldīgas stacijas, kurā ilgus gadus atradās autoosta, taču tagad ēka stāv pamesta. Vairākus kilometrus nākas iet cauri pilsētai un pa taisniem, drusku garlaicīgiem ceļiem, taču, piedzīvojumu garam par prieku, nokļūstam uz īsta vecā uzbēruma, kurš aizaudzis ar brikšņiem - varam lauzties cauri, pa improvizētu laipiņu cilpot pāri upītei un baudīt, kā sasaucas dzērves. Iet ir viegli, ar maršrutu tiek galā arī bērni, no kuriem jaunākajam ir septiņi gadi. Posmā Ēdole-Alsunga gan visiem manāms sagurums, kaut mēs, tie paši seši dabas entuziasti, esam skaisti pabrokastojuši parkā pie ugunskura, kur sviestmaizīte un kafija garšo daudz labāk. Tiem, kam netīk kūstoša sniega un dūmu smarža, ir iespēja izmantot pils virtuvi. Maršruts ir lielisks, jo iespējams apvienot dabas izziņu, kultūrvēsturisko pieredzi un omulības sajūtu.