Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas orķestra diriģenta pults, tā sezonas noslēgumā kopā ar studentiem piedāvājot spilgtus un niansēs izkoptus Vīnes klasiķu - V.A. Mocarta un L. van Bēthovena - lasījumus. Tā bijusi paša diriģenta iniciatīva. Pāris dienu pirms tam viņš diriģēja koncertu, kuru pasaulslavenā latviešu operdīva Elīna Garanča atdeva kā parādu februārī atceltā koncerta vietā - ar programmu, kuras saturs, tostarp arī tīri simfoniskais orķestra repertuārs, ievērojami atšķīrās no iepriekš dzirdētā. Britu diriģents ar spāņu temperamentu izrādās arī latvijietis (t.i., Latvijai piederīgs) un ar īsti ziemeļniecisku neatlaidību jau vairākkārt, viesodamies pie orķestriem ārvalstīs, mērķtiecīgi popularizējis latviešu mūziku. Vispirms daudzu valstu televīziju pārraidītajā Ziemassvētku koncertā Vīnē un šopavasar arī Boloņas Pilsētas teātrī atskaņojis Em. Dārziņa _Melanholisko valsi,_ Vācijā - Andra Dzenīša jauno simfonisko opusu Postlūdija. Ledus. Vai tas viss kopā jau nerosina Šišonu vērtēt kā fenomenu Latvijas kultūrā?
Orķestra pašapziņa
Neapstrīdama ir aksioma, ka orķestri diriģentu rokās pārvēršas. Dažreiz tas notiek rāmi un sākumā gandrīz nemanāmi, taču K.M. Šišona un LNSO gadījumā tas ļoti spilgti bija redzams jau pirmajos koncertos, kad viņi 90. gadu beigās sastapās Rīgā. Slavena ir Šišona ikdienas mēģinājumu darba metode - rūpīgi, ar lielu atbildību un neatlaidīgu prasīgumu izstrādāt visas detaļas, kopdarbam kategoriski izcīnot lielāku mēģinājumu skaitu nekā formāli paredzēts. Vispāratzīts, ka LNSO kvalitāte ir krietni augusi laikā, kopš to pārrauga K.M. Šišons - kopš šīs sezonas mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents, bet pirms tam - galvenais Goda viesdiriģents. To norāda arī šogad orķestrim piešķirtā Lielā mūzikas balva. Tam apliecinājums ir arī abi pēdējie LNSO koncerti, kuros spēlēja - nebaidīšos teikt - augstas klases Eiropas simfoniskais orķestris. Piemēram, Elīnas Garančas koncertā kopā ar K.M. Šišonu tas pierādīja, ka ir ne tikai lielisks pavadītājs dziedātājai (kas arī, starp citu, ir liela māksla), konkrētajā programmā virsotni sasniedzot E. Garančas izsmalcināti intīmajā Šavjē Montsalvatžes «melnās» šūpuļdziesmas lasījumā, bet arī tā vērts, lai publika aizrautīgi ieklausītos arī orķestra solo spēlētajos simfoniskajos fragmentos. K.M. Šišona pārredzējumā un ar intonatīvi izteiksmīgajiem orķestra koncertmeistaru solo tie ieveda Ž. Bizē Karmenas noskaņā, savukārt fragmentos no N. Rimska-Korsakova Spāņu kapričo nodemonstrēja īsti spožu orķestra virtuozās meistarības, aizrautības un ansambļa paraugstundu. (Tās īpašie varoņi bija pūšaminstrumentu mūziķi.) Un te nav vietas garlaikotai gaidīšanai, kad beidzot uz skatuves atkal atgriezīsies operdīva, lai arī tā ir brīnišķīgā, publikas dievinātā Elīna Garanča.
Opera bez uzslāņojumiem
Latvijas Radio programmas Klasika direktore Gunda Vaivode reiz sev raksturīgajā humora izjūtā kādā preses konferencē mūsu Operā citēja radioklausītāja vēstuli. Tās autors pateicās operas tiešraižu organizētājiem tieši par to, ka nekas nav redzams, un tāpēc var pilnībā nodoties mūzikas baudīšanai. Ir bijuši gadījumi, kad šai atziņai varu tikai piekrist. Tomēr, gaidot itāļu belkanto meistara Vinčenco Bellīni operas Puritāņi koncertuzvedumu, šaubījos, ciktāl K.M. Šišonam, LNSO, Valsts akadēmiskajam korim Latvija un septiņiem solistiem izdosies skart un aizraut tikai ar mūzikas pašas vēstījumu garajā operā, kuru šodienas uztverē vēl jo «sagarina» formā noslēgtās da capo ārijas, kuras apstādina attīstību. Turklāt, no šodienas skatpunkta, drāmas kontrastus nivelē arī visai vienveidīgā mūzikas valoda, piemēram, viscaur dominējošais mažors, kas ar savu neizbēgamo optimisma semantiku brīžiem pat liedz nojaust par operas varoņu drāmu. Un kā lai sajūt to, ka nabaga Elvīra aiz pārdzīvojumiem sajūk prātā? Bellīni nav Verdi vai Pučīni, kuru mūzika ļoti tieši spēj paust cilvēka jūtas. Turklāt arī sižets nav tik zināms un spēcīgs kā pirms pāris gadiem koncertversijā iestudētā tā paša V. Bellīni Kapuleti un Monteki, kura šekspīriskā drāma jau pati rosina līdzpārdzīvojumu. Neaizmirstamu šo pirmo Bellīni koncertiestudējumu darīja arī Elīnas Garančas (Romeo) un uzlecošās Krievijas zvaigznes Jeļenas Goršunovas (Džuljeta) izcilais tandēms un tas, cik vienots bija solistu ansamblis vokālās skolas un tembrālā saderīguma ziņā.
Puritāņu vokālais ansamblis bija raibāks, taču K.M. Šišons bija atrisinājis pašu galveno: atradis tenoru, kurš spēja tikt galā ar operas superuzdevumu - vismaz septiņiem augstajiem do un sešiem vēl augstākajiem re bemoliem. To lorda Artūra Talbota lomā demonstrēja Sicīlijas dabasbērns Ivans Magri, lai arī dziedājuma brīvajā, izlīdzinātajā plūdumā un tembra daiļskanībā nevar sacensties ar belkanto operu karali Djego Floresu. Mums jau pazīstamā Jeļena Goršunova izrādījās arī viens no Puritāņu koncertatskaņojuma balstiem. Kaut gan operas galvenā varone - Elvīra - nešķiet tieši viņai radīta loma, J. Goršunovas balsij piemīt viegla, tembrāli gaiša, īsta liriskā soprāna šarms un arī trenēta vokālā tehnika, kas ļāva tikt galā gan ar āriju instrumentāli virtuozajām pasāžām, gan ar lielo slodzi ainās, kur ārijas bez atelpas seko cita citai. Tomēr koncerta īpašā virsvērtība bija iespēja atkal klausīties amerikāņu baritona Donija Reja Alberta sniegumu. Tik skanīga, telpā brīvi plūstoša, krāsām bagāta baritona balss ir retums. (Šoreiz - basa partijā.) Turklāt vēl kopā ar dziļi cilvēcisku satura atklāsmi, kurai notic uzreiz. Sera Džordža Voltona tēlu viņš piepildīja gan ar tēvišķu siltumu, gan kvēli patriotisku pārliecību. Lai arī pirms koncerta tika brīdināts, ka austriešu baritons Pauls Armīns Edelmans ir saslimis, rūdīts profesionālisms viņam ļāva gana stabili izdziedāt Artūra sāncenša sera Ričarda Forta partiju. Patiess bija karalienes Henrietes nervozais izmisums Kristīnes Zadovskas sniegumā, savās nelielajās, taču kopainā būtiskajās lomās pārliecināja Kosmins Markovičs un Krišjānis Norvelis.
Bet kā tad ar iztēli? Labs risinājums darbības telpas ilūzijas radīšanai bija kora grupas un atsevišķu orķestra mūziķu izvietojums aizskatuvē. Tomēr tie ir tikai veiksmīgi atrasti specefekti. Saskaņā ar bel canto tradīcijai raksturīgo instrumentālo ilustratīvismu tieši orķestra uzdevums ir rosināt klausītāju iztēli. Un to orķestris Šišona vadībā paveica godam, nepalaižot novārtā tieši tos štrihu un agoģikas «sīkumus», kas dara intonāciju dzīvu, izteiksmīgu un tēlainu. Tieši šajā aspektā jāatceras koncerts Mūzikas akadēmijā, jo arī tur viņš orķestri bija pārvērtis, jauniešiem raksturīgajai dedzībai piepulcējot neparastu precizitāti, kvalitāti un drosmi muzicēt. Neticami, taču Bēthovena 7. simfonijā ar atbildīgo, ritmiski grūto timpānu partiju tikusi galā pirmā kursa studente.