gadā man piezvanīja profesors Arnis Zandmanis: «Kā tu skaties, ja mēs tevi aicinām strādāt uz Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu?» Sākumā bija baigais šoks un nedrošība, jo pati nācu no Brocēniem, bet mūzikas skolas pabeidzu Saldū un Jelgavā,» atceras Ligita Muižarāja, kura nu jau 28 gadus strādā par skolotāju Dārziņskolas Klavieru nodaļā. Caur viņas rokām gājušas arī tādas Latvijas pianisma zvaigznes kā neskaitāmu konkursu laureāts Vestards Šimkus ar spožu koncertējoša pianista pasaules karjeru un viņa māsa Aurēlija Šimkus, kura vēl mācās Em. Dārziņa mūzikas vidusskolas 1. kursā.
Pie Muižarājas jau no pirmās klases mācījusies starptautisko konkursu laureāte, tagad jau Mūzikas akadēmijā strādājošā Elīna Bērtiņa, viņas klasē pirmo mūziķes rūdījumu guvusi arī ērģelniece un pianiste Liene Andreta Kalnciema. Dienas fotogrāfs skolotāju apciemoja stundā, kurā viņa skolas 70. jubilejas galā koncerta priekšnesumam gatavoja 6. klases skolnieku Kārli Bukovski. «Viņš šogad uzvarēja starptautiskajā konkursā Jaunais virtuozs, bet pērn konkursā Gruzijā, Tbilisi izcīnīja 2. vietu,» stāsta Ligita Muižarāja. Sevišķi lepna viņa ir par to, ka zēns neapjucis, kad izrādījies, ka tur jāspēlē uz katastrofāli sliktām, gandrīz nelietojamām klavierēm. Kārlis izpelnījies solo uzstāšanos Dārziņskolas 70 gadu jubilejas galā koncertā, kas Lielajā ģildē sāksies 18. aprīlī. Solo un instrumentālo ansambļu daļai sekos krāšņa skolas simfoniskā orķestra un solistu vidusskolnieku daļa diriģenta Andra Vecumnieka vadībā. Absolventu salidojums, visticamāk, turpināsies līdz rīta gaismai.
Tu taču vari!
«Kad atnācu uz Dārziņskolu strādāt, biju tur viena no visjaunākajām skolotājām, bet tagad jau esmu to vidū, kas tur nostrādājuši visilgāk. Tas ir liktenis,» smejas Ligita Muižarāja, kura joprojām uz darbu braukā no Jelgavas. Katru dienu. Kad vajag, arī brīvdienās. Viņa spilgti atceras, kā reiz starptautiskā konkursā Polijā sastapta pedagoģe cienījamos gados viņu un vienaudzes, tobrīd vēl jaunās skolotājas, dzīvesgudri pamācījusi: «Neviens, pat viscentīgākais un talantīgākais skolnieks nav tā vērts, lai jūs ziedotu viņiem pašas savu dzīvi.» Taču Muižarāja nevēlējās šādu «gudrību» pieņemt. Viņas kredo ir pilnīgi pretējs. Tas skan: skolnieki veido savu skolotāju. Lūgta paskaidrot tuvāk, viņa atklāj, ka ar katru skolnieku viss jāsāk atkal no nulles. «Tur nelīdz metodiskās zināšanas, kā jāmāca spēlēt. Katrs ir kā jauna planēta, citāds, un tas, ko tu zini, pēkšņi neder! Atšķiras gan fiziskie, gan psihiskie dotumi, ir dažādi raksturi. Viens ir inerts, cits - tik hiperaktīvs, ka viņu nevar nomierināt. Viens ir jāiedrošina, citam vajadzīga stingrība.» Stāstot par pedagoga misiju, Ligita Muižarāja atceras, ka pati savos skolas gados bijusi tik paškritiska, ka visu laiku «ēdusi sevi nost». Glābusi viņas skolotāja Valentīna Brovaka, kura, to ievērodama, mērķtiecīgi un sistemātiski viņu slavējusi par katru vismazāko sasniegumu: nu re, tu taču to vari!
Mūzikas Mekā
Jaunībā Dārziņskola man likās neaizsniedzama virsotne, Meka! Pret to bija milzīgs respekts. Vēl lielāks tas kļuva, Mūzikas akadēmijas studentu pasākumos klausoties savu kursabiedru, Dārziņskolas absolventu sniegumu. Kad viņa šaubījusies, vai derēs Dārziņskolai, draugi iedrošinājuši, sakot, ka atkāpties varēs vienmēr. Bet vajag vismaz pamēģināt. Tad bijīgi nākusi uz tikšanos pie skolas toreizējās, ilggadējās direktores Ievas Arājas. Pirmajos gados mācījusi ansambļus, lasīšanu no lapas, «neko lielu». Bijusi kā mazais gariņš pa vidu klavierpedagoģijas metriem. «Toreiz skolā bija ļoti daudz bērnu, tur mācījās vismaz 120 pianistu. Tagad tikai 48. Vienā klasē mācās tikai četri vai pieci pianisti, tāpēc ļoti priecājamies par talantīgajiem bērniem, kuri atbrauc no perifērijas. Labi, ka skolai ir internāts. Kad atnācu, tas bija tikko uzcelts, tur dzīvoja arī Vestards Šimkus,» viņa salīdzina, jautāta, kas mainījies laika gaitā.
Skolā kā ģimenē
«Dārziņskolā tu esi spiests ķepuroties. Gala rezultātu nosaka talanta pakāpe, taču regulāra vingrināšanās un iekšējā konkurence arī ļauj sasniegt cienījamu līmeni. To, ko citi spēlē vidusskolā, Dārziņos spēlē piektajā klasē» - Ligita Muižarāja pati no savas pieredzes zina, cik ļoti skolniekus ietekmē skolotāji - spilgtas personības. «Viņi emocionāli attīsta, tu sāc kļūt aktīvs!» Un vēl: «Bērns līdz zināmam vecumam ir pilnīgi atkarīgs no vecākiem, no vērtībām ģimenē. Ja vecāki iet uz koncertiem, teātriem, lasa, klausās mūziku, tad arī bērns pierod to darīt. No vecākiem ir atkarīga audzināšana, intereses, režīms. Diemžēl šodien daudzi «sēž internetā un nekur neiet». Ne velti slavenais altists Jurijs Bašmets ir teicis: «Dodiet mums nevis talantīgus bērnus, bet talantīgus vecākus!»
Pedagoga sapnis? Kad uzrodas audzēknis, kuram ir gan spējas, gan ambīcijas un atdeve, kā tas bija Vestardam Šimkum, tad tu vari sākt eksperimentēt, jo tas vairs nav vidusmēra skolnieks. Tu uzdrošinies dot vairāk, ar labu audzēkni tu pats audz,» pārliecinājusies Ligita Muižarāja. Tagad ar smaidu viņa atceras, kā vēl deviņdesmitajos gados, kad Latvijā tikko ieviesa latus, ar Elīnu Bērtiņu braukušas uz konkursiem. «Somijā gulējām uz matračiem fizkultūras zālē, jo par viesnīcu nevarējām samaksāt. Arī pārtika mums bija līdzi no mājām. Pagājušā gada beidzējs Daumants Liepiņš, vēl būdams mazs ķipars, konkursā Vācijā izcīnīja 2. vietu, balvā iegūstot 5800 eiro!» Jūtot, ka pienācis brīdis, kad audzēkņa izaugsmē notiek liels lēciens un viņam vajag ko kardināli mainīt, viņa virzījusi savus skolniekus turpināt izglītoties pie profesoriem. Muižarāja priecājas arī par draudzīgo gaisotni kolēģu vidū, savstarpējo ciemošanos dzimšanas dienās un citos svētkos. Kāds būtu Ligitas Muižarājas novēlējums Dārziņskolai nākotnē? «Zinot, ka būs direktora maiņa, novēlu radošu direktoru, kurš ienesīs jaunas vēsmas. Un lai arī Dārziņskola tiktu pie labām klavierēm: labas, un vairāk!» Utopiskā vēlme būtu slīdošais mācību grafiks, lai nebūtu tā, ka skolnieki uz mūzikas stundām tiek tikai pēcpusdienā, kad jau ir noguruši pēc vispārizglītojošo priekšmetu stundām.