maijā Rīgā, mūzikas namā Daile, vedīs pa Martuževas dzīves takām, atklājot dzejnieces skarbā mūža epizodes, viņas pārdzīvojumus, sapņus un ilgas. Tos paudīs gan viņas pašas, gan Imanta Kalniņa, Mārtiņa Brauna, Jāņa Lūsēna un Valta Pūces komponētās dziesmas. Kora skanējumam uzvedumā piepulcēsies četri solisti - Ieva Kerēvica, Gundega Krūmiņa, Daumants Kalniņš (viņš spēlēs arī oboju), Jānis Strazdiņš un instrumentāla grupa, kurā skanēs arī akordeons - viens no mūzikas instrumentiem, ko spēlēja pati Martuževa. «Pētīt Broņislavas Martuževas mūža gājumu sāku pirms pusotra gada. Jo tuvāk pietuvojos šīs Sievas ar vislielāko burtu dzīves stāstam, jo arvien lielākā pazemībā noliecu viņas priekšā galvu,» stāsta idejas iniciators diriģents Sigvards Kļava. Pats viņš dzejnieci nekad nav sastapis atšķirībā no Mārtiņa Brauna un Imanta Kalniņa, kuri ar viņu bija radošā kontaktā. Viņš tikai apbrīno to, ka ārkārtīgi nežēlīgais likteņa trieciens, kas visu mūžu ir pārbaudījis šo unikālo sievieti, ne brīdi nav viņu salauzis. «Viņa pati teica: nāk dzejolis. Brīžiem šī atklāsme nāk ar tik neatdarināmi patiesu tiešumu un nesamākslotu vienkāršību! Viņa pasniedz tik skaidras patiesības, emocionālos stāvokļus un skaistumu, un man ir sajūta, ka esmu maziņš un bikls viņas priekšā, jo nav kur paslēpties,» Sigvards Kļava atklāj, ka šis vienkāršais patiesums neļauj uzvedumā neko «appušķot» - «vienkārši gribas pieturēties pie viņas priekšauta malas».
Traģisko, latviešu nācijai ārkārtīgi raksturīgo dzīvesstāstu un dzejnieces dzīvesspēku, kas nezuda, pat slēpjoties pazemes bunkurā un izsūtījumā Sibīrijā, nevar atdalīt no Broņislavas Martuževas radošā gara. Tas līst pāri malām: viņa dzied dziesmas, komponē, raksta dzejoļus, viņas melodijas - kā atmodas laikā daudz dziedātā Jaunība, jaunība, sārtais vīna trauks - ir folklorizējušās. Martuževai bija skaista balss, viņa spēlēja cītaru un akordeonu, bija arī folkloras teicēja. Viņa bija Nacionālās pretošanās kustības dalībniece un ir Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece.
«Pēc II pasaules kara Broņislava piecus gadus slēpās bunkurā, Martuževu dzimtas mājas pagrīdē. Skaistākos jaunības gadus viņa pavadīja, skatoties uz dzīvi caur dēļu šķirbiņu. Tur, zem grīdas, viņa iesāka savu burtnīciņu Rakstītāja. Ja ar šo pieskārienu mēs spēsim atdzīvināt atmiņā, ka mums līdzās un, es pasvītroju, ne Rīgā visu laiku dzīvojusi tik liela personība, būs izdarīts viens labs darbiņš,» - saka Sigvards Kļava. Vairoties izklāstīt visu, viņš uzsver, ka mēģinājis rast ļoti dzīvu saikni ar Martuževas radošo garu. No mājām, kuras pagrīdē tapa Rakstītāja, palikuši pāri tikai pamati. Tāpēc - četras sienas uz skatuves, četri autori, četri solisti. Četras debespuses un gadalaiki, jo dzejniece dzīvi skaidroja caur dabas procesiem. Un arī četras lielās vērtības - Brīvība, Mīlestība, Ticība, Patriotisms. «Es ļoti gribu, it sevišķi šajā brīdī, stāstīt par patriotismu, stāstīt, ko nozīmē mīlēt savu nāciju un dzimteni. Gribu stāstīt, cik milzīgs radošs potenciāls var attīstīties, arī dzīvojot likteņa izvēlētās vietās tālu no Rīgas, rezumē Sigvards Kļava.