Lai arī latviešu mentalitātē dabiskākais stāvoklis ir melanholija un zināma smagnējība, reizēm gadās izņēmumi. Nepārsteidz, ka tas noticis roka pilsētā Liepājā, kur acīmredzot mīt priecīgāki un dullāki ļaudis.
1999. gadā Imanta Kalniņa dziesmu Pilsētā, kurā piedzimst vējš ar Māra Čaklā vārdiem apstiprināja par Liepājas himnu. 2009. gadā tika izsludināts konkurss skulptūru grupai Pilsētā, kurā piedzimst vējš, un tajā uzvarēja tēlnieku Ģirta un Gaita Burvju un Kārļa Īles ideja. Kūrmājas prospekta visā garumā sastopama gan zarā sēdoša «varen varošā vārna» (M. Čaklā sveiciens kādai ideoloģiski «pareizai» sava laika kritiķei), gan Dzintara latvietis, Laivinieks, Telefonists un pie pieminekļa Zvejnieku alejas galā - arī Cilvēku mežs.
«Kā vienmēr esmu teicis - lielie tēlniecības darbi top kolektīvi. Tad, kad sabiedrība ir nobriedusi šajai vajadzībai un tā saka - jā, mēs to gribam un mums to vajag. Tad viņa spēj rast arī finansiālu atbalstu, tad viņa spēj rast arī vietu pilsētvidē. Līdz tam mēs esam kā zemapziņas domu burbulis, kurš piebriest,» saka tēlnieks Ģirts Burvis.
O. Spārītis, vaicāts, kā tik rotaļīgus piedāvājumus uztver Pieminekļu padomē, apgalvo, ka «eksperti ir ļoti vienprātīgi, jo viņi apzinās šādas tematiski nepārprotamas un emocionāli pozitīvas tēlniecības iedarbības spēku». Tiesa, līdz brīdim, kamēr «pozitīvisms» nekļūst par banalizāciju un apzinātu izdabāšanu lētai sabiedrības gaumei, kas raksturīgs vislētākajai komerckultūrai. «Šāds kuriozs bija lielveikala Spice priekšā uzstādītais Šopinga eņģelis, kurš tur anonīmi uzradās un, paldies kādu veselajam saprātam, tikpat klusi arī nozuda. Manuprāt, nevienu sabiedrību un publisko telpu nevar greznot māksla, kurai trūkst augstākas idejas vai kura tiek banalizēta, bezjēgā atdarinot Briseles čurājošos bērnus, lētam uzjautrinājumam eksponējot «it kā» reālistiskus ielu fotogrāfu (S. Pēterburga), no kanalizācijas lūkas izlīdušu strādnieku (Stokholma) vai no pagājušā laika fotoattēliem atdzīvinātus personāžus,» uzskata mākslas vēsturnieks. «Tiesa, pirmie šāda tipa tēlniecības darbi ir iekļuvuši mākslas klasikā, bet šos panākumus ir noteicis trauslais gaumes slieksnis, uz kura gan pasūtītājam, gan māksliniekam izdodas vai arī neizdodas balansēt.»