Latvijas skaudrās krīzes realitātes diktētajos apstākļos šis ir vienīgais mūsu Operas šīs sezonas jauniestudējums operas žanrā. Un tas pats - Andreja Žagara režisora Eiropas debijas pērnā gada nogalē Erfurtē veidotā iestudējuma uzlabota adaptācija jaunās balsīs, kuru īpašniekiem - jaunajiem, talantīgajiem solistiem, traģiskā mīlas trijstūra galveno varoņu atveidotājiem, - lieliski piestāv Kristīnes Pasternakas veidoto un izraudzīto tērpu elegantais kritums un līnijas. Un tā līdz brīdim, kad nu jau no galīgi citas, vēl mākslotākas operas (bet varbūt no tepat vien iepriekš A.Žagara iestudētās _Karmenas_ fināla?) seko estetizētajai vizuālajai videi un paša Masnē operas muzikālajam pasniegumam neiederīgās, «reālās» asinis uz mirstošā Vertera krūtīm. Visbeidzot arī pēdējā, šķietami bezgalīgā šīs fatālās, iedomātās mīlas aina ir galā. Bet vai gan par to ir Vertera vēstījums? Atbildei vistuvākais šķiet mūsdienu vizuālās uztveres laikmeta kontekstā dīvainais atklājums, ka noticēt un līdzjust Ž.Masnē operas un J.V.Gētes vēstuļu romāna bezcerīgajiem mīlētājiem ļauj brīži, kad aizveru acis un nekas netraucē ieklausīties dziedātāju balsīs un tajā, cik jūtīgi, redzīgi un patiesi orķestris diriģenta Modesta Pitrena vadībā atklāj viņu dvēseles stāvokļus. Jā, kur te aiz dekora parādās dvēsele?
Ilustrējoša rosība
Ja vien pietiktu ar labu gaumi, kuras sardzē ir scenogrāfe Ieva Kauliņa un kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, gaismu mākslas poēziju (izcils Kevina Vina Džonsa darbs!), izkoptām balsīm un pašu dziedātāju jaunību, tad viss būtu kārtībā. Bet tā nav. Izņemot brīžus, kad uzmanības centrā ir pusaudze Sofija - naivas vienkāršības, labestības un dzīvesprieka iemiesojums, kurā sevišķi organiski, kā dzimusi tieši šai lomai, izpaužas debitante Gunta Davidčuka, viņas dabiski meitenīgais šarms. (Inga Šļubovska pirmizrādē bija vokāli perfekta, lomai der viņas pērļaini dzidrais soprāns, taču tēlojumā iezogas jau pārmērīga groteska.) Kas gan par vainu, ja izrādēs ar neviltotu atdevi darbojas patiesi lielisks, starptautisks dziedātāju ansamblis? Meksikāņu tenors Ektors Sandovals, kurš dziedāja Vertera lomu abās izrādēs, pārliecināja gan ar vokālo stabilitāti, gan degsmi, tomēr viņa veselīgi ziedošais temperaments, kā tas pasniegts mizanscēnās - jestri bizojam šurpu turpu pa skatuvi -, nekādi nesader nedz ar Gētes Vertera, nedz viņam radniecīgajiem, trauslajiem «bālajiem zēniem». Drīzāk jābrīnās, kas gan liek tik mērķtiecīgajam un impulsīvajam jauneklim muļķīgi saminstināties izšķirošajā brīdī? Turklāt, jau sākumā izšaujot visu uguni, tālāk vairs īsti nav kurp iet. Te arī iestājas garlaicība... Vērojot gan Jāņa Apeiņa, gan Imanta Erdmaņa atšķirīgo, taču abos gadījumos vīrišķīgo vokālo un skatuvisko, savaldīgas iznesības un pašcieņas pilno šarmu Alberta lomā, atliek tikai pabrīnīties: kas gan motivējis Šarloti «uzķerties» un atsaukties Vertera kaprīzei? Krietni ticamāki un dabiskāki operas tēlu galerijā izrādās blakuspersonāži. Ne tikai Sofija, bet arī Rīgas Doma kora skolas bērni. Un, protams, Tiesnesis, īpaši Romāna Poļisadova lasījumā, kas izdevies vienkāršs un cilvēcisks iepretim tēlam - karikatūrai - Krišjāņa Norveļa izpildījumā.
Mīl vai baidās?
Lai gan tieši Šarlotes lomā Asmikas Grigorjanas soprāns ir ieguvis līdz šim vislielāko liriski dramatisko spēku, kuplāko tembrālo apjomu un emocionālo piesātinājumu, viņai atvēlētā klišeju pilnā kustību partitūra - teatrāli pārspīlētie žesti - nepārliecina par emociju patiesumu. Viņas Šarlote gan pārliecinoši plosās paššaustošu ciešanu histērijā, taču trūkst sievišķīga siltuma. Tādējādi izrāde sāk atgādināt ziepju operu no sērijas «bagātie arī raud», kur varoņi savas ciešanas kultivē un izgaršo kā ekskluzīvu vīnu elegantā, stilistiski tīrā interjerā. Tiekdamies pēc kinematogrāfiskās patiesības, taču objektīvu paša operas žanra ierobežojumu dēļ nevarēdams izmantot īstus tuvplānus, režisors ir centies to kompensēt, ar skatuviskajiem žestiem ārēji ilustrējot jūtas. Centies «izlēkāt» līdzi mūzikai. Tā vien šķiet, ka galvenie varoņi uz skatuves rosās par daudz. Bet varbūt būtu vērts ļaut tieši Modesta Pitrena niansēti vadītajai mūzikai atklāt to, ko varoņi cenšas ārēji slēpt? Ļaut mūzikai kļūt par psiholoģiskās drāmas vistiešāko nesēju, ko tā vislabāk spēj kā mākslas veids.