Lasīju Džona Ronalda Ruela Tolkīna grāmatu Hobits jeb turp un atpakaļ un domāju - cik patiesa, aizraujoša ir tā pasaule, tik klātesoši aprakstīta un sajūtama... Atzīšos, arī tagad, skatoties filmas par Hariju Poteru, gribas, kaut tas viss eksistētu arī īstenībā! Par laimi, kopā ar bērniem stāstot pasakas, brīnumainie tēli atkal iemiesojas ikdienas dzīvē.
Šķiet, visi vecāki zina, ka pasakām bērnu dzīvē ir liela nozīme, gan attīstot fantāziju, gan veicinot pasaules izzināšanas vēlmi, gan liekot pamatus interesei par literatūru un mākslu. Ir daudz psihologu un bērnu attīstības speciālistu viedokļu par pasaku nozīmi, un šoreiz MiniDiena kopā ar valdorfpedagoģēm Skaidrīti Mežzaķi un Ivetu Rubīnu noskaidro, kad un kādas pasakas stāstīt saviem mazuļiem.
Katram vecumam savas
Labi zinu, pēc garas darbadienas vecāki mēdz būt noguruši. Tā vietā, lai lasītu priekšā grāmatu, viņi tikai uzliek disku vai ieslēdz kādu pasaku no interneta plauktiem. Taču, manuprāt, šādā veidā vecāki paši sev atņem lielu daļu prieka atgriezties pasaku pasaulē, lasot priekšā vai ideālā gadījumā stāstot pasaciņu.
Grāmatnīcu plauktos ir diezgan liela pasaku grāmatu izvēle, taču būtiski izvērtēt grāmatas satura kvalitāti, pievēršot uzmanību gan valodas bagātībai, gan saturam. Daudzas pasakas diemžēl ir saīsinātas, vienkāršotas vai adaptētas no multiplikācijas filmu versijām. Pavisam maziem bērniem vislabākā izvēle ir tautas pasakas. Gadsimtu gaitā tajās izkristalizējusies tēlu un ētisko kvalitāšu esence. Kaut arī daudzu literāro pasaku tēli veidoti uz tautas pasaku arhetipisko tēlu bāzes, autors tomēr tos apaudzējis ar saviem priekšstatiem un ielicis savu subjektīvo dzīves redzējumu. Tautas pasakās ir garīgās vērtības, kas tiek nestas cauri cilvēces attīstībai.
Lai klausītos pasaku, mazulis nekad nevar būt par mazu - jau no dzimšanas viņš ir gatavs piedzīvot pasakas - caur dzejolīšiem, ritmiskiem skaitāmpantiņiem jeb ucināmajām rotaļām. «Pasaka bērnam ir kā tilts starp garīgo un zemes pasauli,» saka Iveta. Līdz trīsgadnieka vecumam bērns vislabāk uztvers ritmisku, dzejas formā vai dziedot izpildītu pasaku. Piemēram, kā mazs zaķītis un mazs kaķītis uz ceļa satikās...
Saskaņā ar valdorfpedagoģijas uzskatiem nākamajā bērna attīstības posmā no trim līdz pieciem gadiem laiks pasakām par dzīvniekiem, tad nedaudz vēlāk nāk sadzīves pasakas. Piemēram, Pasaka par putru, Zvēri un abru taisītājs, Pasaka par zelta oliņu. Sasniedzot septiņus gadus un gatavojoties skolas gaitām, mazais ir gatavs sastapties ar brīnumu pasakām un teikām. Bet literāro pasaku laiks nāk, sasniedzot astoņu deviņu gadu vecumu.
Ejam uz sapņu zemi
«Pasaka pati par sevi nes morālās vērtības, ko bērns spēj uztvert, izdzīvot un saprast, tāpēc nav vajadzīgs bērnu izprašņāt, it sevišķi pēc pirmās pasakas stāstīšanas reizes. Bērns paņem tās vērtības, kuras viņam šajā brīdī ir saprotamas un nepieciešamas. Tāpēc svarīgāk par pasakas iztirzāšanu ir īstajā brīdī izvēlēties piemērotāko pasaku, ņemot vērā bērna vecumu, notikumus dzīvē, svētkus un gadalaiku,» Iveta nepiekrīt, ka pasaku noteikti vajag pārrunāt. Protams, jāatbild uz bērna jautājumiem, bet daudz svarīgāks ir rituāls, kad un kā pasaka tiek stāstīta. Vispiemērotākais ir laiks pirms miedziņa. Iededzam sveci un noskaņojamies brīnumam!
Daudzi vecāki droši vien ievērojuši, ka maziem bērniem patīk atkārtot - neskaitāmas reizes dziedāt vienu un to pašu dziesmiņu, izspēlēt vienu rotaļu un prasīt pēc vienas un tās pašas pasakas. Valdorfpedagoģes atzīst - lai tvertu pasakā esošo, mazajam vajadzīgs to pamatīgi izdzīvot, klausoties vismaz nedēļu. Katru dienu viņš paņem kādu elementu, kas tobrīd ir svarīgs.
«Ļoti svarīgi arī noteikt robežas - vecāki, labu gribot, mēdz atsaukties bērna lūgumam pastāstīt vēl vienu pasaciņu, tad vēl un vēl... Pasakas stāstīšanu ieviešot kā ikvakara rituālu, vajadzētu nospraust robežas, ka tiks stāstīta viena pasaka, citādi bērnam radīsies juceklis. Pasakai var sekot kāda dziesma vai mierīga saruna,» atgādina Iveta.
«Svarīga ir ne tikai pasaka kā tāda, bet bērna un vecāku kopā būšanas brīdis, tāpēc es ieteiktu pasaku stāstīt, nevis lasīt priekšā - lai ir acu kontakts. Protams, pasaku iemācīties un izstāstīt nav nemaz tik vienkārši, bet noteikti ir vērts!»
Dabūt mazuli gultiņā arī bieži vien ir visai problemātiski, bet pasakas rituāls var būt labs palīgs. «Aicinot uz gulēšanu, dziedāju dziesmiņu «Mēs ejam, mēs ejam pār kalniem un pār lejām uz sapņu zemi ejam», un meita jau zināja, ka sekos skaistā pasaciņa un mums nebija problēmu ar mudināšanu bērnu doties pie miera,» atceras Skaidrīte.
Sagatavo realitātei
Tautas pasaku tēli ir skaidri, notikumu gaita bērna uztverei viegli pieejama. Humors, izjokošana, pūķu sakaušana - kaut arī pieaugušajam var šķist, ka ir daudz šausmu, patiesībā tās sagatavo bērnu realitatei - ka pasaule nav tikai rožaina un silta laimes ieleja. Katrā vecuma posmā bērns no pasakas uztver to, ko vajag dotajā mirklī. Tā apgūstot morāli ētiskās un estētiskās normas, bērns izprot arī gribas un drosmes nozīmi, cēloņsakarības un vēlāk pielīdzina dzīves situācijām. «Sapiņķerējušos kamola atšķetināšana ir šķietami bezjēdzīga nodarbe, bet tā audzina pacietību un, kad pieaugušais nokļūst sacilpotā situācijā, viņš māk to atpiņķerēt. Tāpat ar pasakām - tie nav briesmu stāstiņi baidīšanai, tās ir īstas vērtības. Pasakas uzrunā bērna sirdi, nevis bērnā vēl snaudošo intelektu,» ir pārliecināta Iveta.
Tautas pasakās valda simbolu valoda. Bērni tās uztver nevis caur intelektu, bet caur emocijām. Stāsts jau nav par pūķi, bet par gribasspēku, dvēseles kvalitātēm.
Valdorfdārziņā nozīmīga dienas sastāvdaļa ir brīvā rotaļa, kad bērns spēlējoties var izdzīvot jebkuru tēlu, kas viņam tobrīd aktuāls. No pasakas uztvertais jāizlaiž caur sevi. Vecāki var pasaku izspēlēt ar lellēm, kustībām, mudināt bērnus pašiem iedzīvināt tēlus rotaļā. Tas attīsta plašu domāšanu, darbību nesaista tikai ar savu pieredzi, bet attīsta spēju iejusties citu pieredzēs - kādu dienu mazais ir viltīga lapsa, nākamajā viņš piedzīvo, kā ir būt bailīgajam zaķītim, un tā tālāk.
Pasaku tēlainā valoda veicina arī bērnam koptas, bagātas valodas attīstīšanos, turklāt savas tautas pasaku stāstīšana ir arī seno tradīciju un pieredzes nodošana no paaudzes paaudzē. Bieži pasakās sastopam vecvārdus, apvidvārdus vai arī tādu priekšmetu un darbību aprakstus un nosaukumus, ko mūsdienās vairs nelietojam. Tos izskaidrojot, mācām arī vēsturi. Vai jūsu bērni zina, kas ir nēzdodziņš? Villaine? Ņieburs?
Pasaku pasaule ir arī lielisks veids, kā ieskatīties garīgajās vērtībās, ko nes citas tautas, stāstot to nacionālās pasakas.
Tomēr vecākiem jāpievērš liela uzmanība, ko viņi lasa, ko stāsta bērna klātbūtnē. No katras mazās informācijas kripatiņas veidojas bērna personība!