Rakstīt par balsīm vairs nav modē – likteņa ironija, ka šis konstatējums izskanēja tieši balsu templī, konkrēti – pirms nedēļas Lietuvas Nacionālajā operas un baleta teātrī Viļņā, kur, uzstājoties starptautiskā seminārā Opera un sabiedrība, par šo pēdējo gadu tendenci starptautiskajā operkritikas pasaulē sūrojās londonietis Džons Elisons, žurnāla Opera Magazine redaktors. Ja par to jāsatraucas pat par savas nozares Bībeli dēvētā, vairāk nekā 60 gadu pasaulē pazīstamākā operžurnāla līderim, lieta ir nopietna. Kritiska.
Jāpiekrīt vien Džonam Elisonam, jo ir acīmredzams, ka dienas laikrakstu un portālu recenzijās šodien arvien mazāk runā par muzikālo izpildījumu. Vairs netiek lietoti arī mūzikas termini, bez kuriem profesionāla interpretācijas un kvalitātes analīze šķiet neiespējama. Tas ir aktuāli, ja attiecīgajā izdevumā vēl vispār tiek kopts recenzijas žanrs un skatuves mākslu atspoguļojums neaprobežojas ar stāstiem un bildītēm no mākslinieku privātās dzīves vai par kādu teātra skandālu.
Nu jau pat zemēs, kur kritika tradicionāli bijusi muzikologu nodarbošanās, viņi ar visu savu profesionālo izglītību, zināšanām un atbildību var iet gulēt, jo atsauksmes par operu tagad arvien biežāk raksta žurnālisti vai arī par to tiek aicināti publiski izteikties "sabiedrībā pazīstami cilvēki", sabiedrības krējums. Un pat ja ne – lauvas tiesu raksta aizņem pastāsti par režijas koncepciju un izrādes vizuālo risinājumu, dziedātāji tiek pieminēti tikai pašās beigās, kā garāmejot. Vispirms un galvenokārt – par bildi! Īpaši spilgti šī tendence redzama dienas laikrakstos, jo vietas ir maz un redaktori, bažīdamies, ka lasītājs nesapratīs mūzikas izpildījuma analīzes profesionālo valodu, ar vieglu roku to izsvītro.
Kā zināms, kritiķis vienlaikus strādā trijos virzienos: lai novērtētu mākslas darbu vai nozares attīstību, lai izglītotu lasītāju (tiklab arī mākslinieku) un arī lai izklaidētu. Šodien dominē pēdējais no trim. Par varbūtību, ka raksts pats varētu pretendēt uz mākslas darba kvalitāti un statusu, vairs pat nerunāsim. Ja nu vienīgi tā, kā gadījies redzēt kādā lielā avīzē Vācijā, kur, it kā attaisnojoties par uzmākšanos ar pārmērīgu nopietnību, recenzijas kautrīgi slēpjas aiz apzīmējuma "feļetons" (fr. feuilleton – lapiņa, humoristisks vai satīrisks avīžraksts) un attiecīgi arī cenšas atbilst rubrikā norādītajam žanram.
Vai vērts turpināt tiekties pēc ideāliem, ja drīz pienāks diena, kad recenzijas un blogi būs viens un tas pats, kā to loģiski prognozē Džons Elisons? Jau tagad katrs var būt kritiķis, un vislielākie un varenākie jūtas anonīmie komentētāji internetā – kritiķu kritiķi! Slēpjoties aiz izdomāta "nika" maskas, ikviens var justies eksperts, un "internetā neviens nezina, ka tu esi suns" (On the Internet, nobody knows you’re a dog). Tik trāpīgi vēl uz interneta ikdienas uzvaru sliekšņa 1993. gada vasarā bija pateikts The New Yorker publicētās leģendārās Pītera Steinera karikatūras parakstā. Šajā zīmējumā redzami divi suņi: viens sēž pie datora ar ķepu uz tastatūras un saka šos vārdus otram – blakus uz grīdas sēdošajam. Pagaidām.