Cerību mamma

Kad Reinis piedzima, no viņa uzreiz atteicās mamma. Pēc dažiem mēnešiem, uzzinājuši, ka bērnam ir leikēmija, viņu pameta audžuģimene. Tagad divarpus gadu vecais Reinis par mammu sauc Regīnu Goldbergu, kura pieņēma lēmumu dot puisītim mājas, pat viņu neredzot.

No Rīgas uz Aknīstes novadu jābrauc vairāk nekā divas stundas. Gārsenes centrs ar pils parku, dīķi, dižkokiem un vēsturiskām ēkām izskatās kā XIX gadsimta skatu kartītē. Nogriežamies pa zemes ceļu un piestājam Lāčplēšu māju pagalmā, kur, asti luncinādams, mūs apošņā krancis Rūdis un franču buldogs Frenkis.

Viņam ir lielas zilas acis un mazliet skumjš, caururbjošs skatiens. Ieraugot mūs, Reinis sabīstas, jo savā īsajā mūžiņā sastapis daudz pieaugušo, kas viņu kā kaķēnu staipījuši no vienas vietas uz otru. Pirms pusotra gada ne Regīnai, ne Zigudram pat prātā nevarēja ienākt, ka drīz viņu ģimenē ienāks mazs puisēns no bērnunama. Goldbergu ģimenes dzīve lauku īpašumā ritēja rāmi un laimīgi. Viņiem ir četri pieauguši bērni, no kuriem jaunākajam Artūram ir17 gadu, un seši mazbērni.

Kūleni dzīve apmeta 2012.gada janvārī, kad ģimene uzzināja, ka pusotra gada vecajai mazmeitai Renātei degunā ir audzējs ― sarkoma. Mazajai Renātei toreiz klājās smagi, mamma dienas un naktis pavadīja pie mazulītes gultiņas Bērnu slimnīcas onkoloģijas nodaļā. Pārbraukusi mājās, Regīnas meita stāstīja: «Mamma, tu nevari iedomāties, kāda pasaulē ir netaisnība! Mums ir grūti, bet tur ir viens puisītis, pie kura vispār neviens nenāk.

«Visiem bērniem ir mammas, tēti, ģimenes, ko kopīga nelaime saliedē, bet viņš ir viens. Es čubinu savu meitiņu, pieeju pie durvīm un paskatos pa spraugu: puisītis mani vēro, līdz sarāvies viens gultiņā aizmieg. Viņš stiepj rociņas, bet neviens nedrīkst iet klāt.» Slimnīcā viens pats gultiņā gulēdams, viņš bija sienā caurumiņu izurbinājis. Meita turpināja stāstīt, un ar mani kaut kas notika, es visu laiku domāju par to puisīti, līdz pateicu vīram. Mēs esam pieauguši, dzīvē daudz pieredzējuši cilvēki, tāpēc sapratām lēmuma nopietnību. Vīrs teica: «Mēs tagad dienu un nakti pārdzīvojam par mazmeitiņu, bet, ja paņemsim puisīti, vai vispār emocionāli spēsim ar to tikt galā ― sirds sāpēs par diviem. Tagad mīlam viņu kā savējo.» 

«Tikai tad, kad ģimenē atgadās nelaime, tu uz lietām sāc skatīties pilnīgi savādāk. Kādreiz es par tik sāpīgu tēmu kā bērnu vēzis pat domāt izvairījos. Tikai tagad saprotu, cik aplami it stereotipi par vēzi. Cilvēkiem šķiet, ja tev ir onkoloģiska slimība, tu esi kā spitālīgais, nolemtais, bet nekā tamlīdzīga patiesībā nav, dzīve turpinās. Mēs esam parasti cilvēki, nekā īpaša nav ko par mums stāstīt. Kā sirds lika, tā izdarījām. Cilvēki vīpsnā: priekš kam tev tas bija vajadzīgs? Nu kā ― priekš kam? Un kam tev jauna mašīna? Es dzīvot nevarētu, maizi ēst un gaisu elpot, ja viņu nepaņemtu. Vienmēr esmu teikusi: labāk nožēloju izdarīto nekā neizdarīto. Tā bija likteņa vai Dieva griba  ― tā vienkārši notika. Tagad mēs dzīvojam tikai uz priekšu un domājam labas domas. Mums ir ļoti lielas cerības, ka gan Rencīte, gan Reinis būs veseli un laimīgi.»

Visu rakstu par Reini un viņa cerību mammu Regīnu lasiet žurnāla Sestdiena 10.maija numurā