Cilvēki zem skaitļa 54

Laiks rit, bet upuru tuvinieku sāpes netiek tam līdzi. Runājot par saviem mīļajiem, viņiem joprojām acis kļūst mitras un kaklā iezogas kamols. "Bet par to ir jārunā, lai atgādinātu, ka zem šī skaitļa 54 ir konkrēti cilvēki, konkrētas dzīves," saka traģēdijas upures Elgas Gruzdes mamma Ineta Jakovele no Daugavpils.Runāt par savu vienīgo meitu ir smagi, taču Ineta saņemas. Viņa grib sabiedrībai pastāstīt, kāds bija viens no 54 bojā gājušajiem cilvēkiem. "Visi zina šo skaitli 54, bet man liekas - ja tagad uz ielas cilvēkiem paprasītu, vai viņi zina, kas bija šie upuri, viņi nevarētu nosaukt nevienu uzvārdu. Es negribētu, lai to aizmirst. Es gribu, lai sabiedrība zina, ka viens no cipariem bija Elga Gruzde," uzsver Ineta.Elga aizgāja mūžībā 25 gadu vecumā, apraujoties skaistai, daudzsološai dzīvei. Pirms gada viņa bija apprecējusies ar savu mūža mīlestību Gintaru - lietuviešu pilotu, kuru jaunā sieviete satika, strādājot par stjuarti aviokompānijā airBaltic. Arī karjerā nesen bija noticis pozitīvs pavērsiens. No stjuartes Elga kļuva par aviokompānijas ienākumu analītiķi. Tas bija labi apmaksāts un perspektīvs darbs, kas atbilda viņas izglītībai. Tikai pirms gada Elga ar izcilību bija beigusi maģistra studijas muitas un nodokļu administrēšanā. Runājot par meitas dzīves gājumu un viņas sasniegumiem, Inetas balss atdzīvojas. "Man bija ļoti jauka meita - gudra, skaista, eleganta. Viņa piedalījās skaistumkonkursos, bija liela dejotāja. Elga dejoja tautas dejas, balles dejas un vēl četrus gadus arī baletu," stāsta mamma. Elgas eleganci un gaišo starojumu Ineta ar znotu gribēja iekļaut arī viņas piemineklī, kas novembrī uzstādīts kapsētā. "Piemineklim ir īpašs dizains. Gan māksliniece, gan tēlnieks pie šī pasūtījuma strādāja ar lielu sirds degsmi. Parādīt manas meitas būtību viņiem abiem bija liels izaicinājums. Un viņi to izdarīja izcili. Piemineklis ir tikpat elegants un īpašs, kāda bija mana meita," par meitas piemiņas vietu gandarīta Ineta. Pēdējos gadus savu dzīvi Elga vadīja Rīgā, bet viņas atdusas vieta atrodas dzimtajā pusē Latgalē.Zolitūdes traģēdijas gadadienā Daugavpilī tiks rīkota Svētā mise Elgas piemiņai. Savukārt dienu vēlāk notiks viņas pieminekļa iesvētīšana un īpašs aizlūgums atdusas vietā, uz kuru ieradīsies visi tuvinieki un draugi. Pirms sešiem gadiem mūžībā aizgāja arī Elgas tētis, tāpēc Inetai pēc meitas nāves tieši draugi un radi ir lielākais atbalsts. Nenogrimt skumjās Inetai palīdz arī atbildības izjūta pret sabiedrību. Ineta ir gatava darīt visu, kas ir viņas spēkos, lai cilvēki Latvijā varētu justies droši jebkurā ēkā. Tādēļ kopā ar citiem cietušo pārstāvjiem Elgas mamma piedalās sēdēs pie Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas un izstrādā priekšlikumus drošības paaugstināšanai valstī. "Sākumā emocionāli nemaz nebiju tam gatava, bet braucu uz Rīgu un piedalījos tajās sēdēs, jo uztraucos par citiem cilvēkiem. Es negribu, lai vēl kādai mammai būtu jāraud. Man ir atbildība cilvēku priekšā. Sabiedrībai jāzina, ka cilvēki nav vienaldzīgi un arī mēs, cietušie, esam daudz darījuši sabiedrības drošības labā," uzsver Ineta. Tuvojoties traģēdijas gadadienai, īpašam piemiņas pasākumam gatavojās arī bojāgājušie tuvinieki Rīgā. Vispirms skumjajā dienā ieplānots ekumeniskais dievkalpojums Rīgas Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā, bet vakarā Zolitūdes upurus pieminēs vietā, kur pirms gada izdzisa viņu dzīvība. Bojāgājušo tuvinieki cer, ka ar laiku šajā vietā tiks izveidots memoriāls. Lai to varētu paveikt, nepieciešams nojaukt daudzstāvu dzīvojamo ēku, pie kuras bija uzbūvēts sabrukušais veikals. Tagad šī celtne kā tumšs rēgs slejas virs traģēdijas vietas, mikrorajona iedzīvotājiem atgādinot par melnajām novembra dienām. Imants Burvis, kurš lielveikala drupās zaudēja dēlu Andreju, uzskata, ka šīs ēkas dēļ traģēdijas vieta ar laiku var nonākt aizmirstībā. "Rīgā ir tāds Sudrabkalniņš, par ko visi ir dzirdējuši, bet gandrīz neviens nezina, kur tas atrodas. Tā ir piemiņas vieta kareivjiem, kas aizstāvēja Rīgu pret bermontiešiem. Tur apkārt apbūvēja skaistus un ne tik skaistus namus, un tagad neviens nezina, kur ir Sudrabkalniņš. Mēs negribam, lai tas pats notiktu arī Zolitūdes traģēdijas vietā. Ja tur būs šī māja, tas ir tikai laika jautājums, lai piebūvētu vēl kaut ko. Tam ir jāpaliek kā memoriālam," uzskata bijušais Saeimas deputāts Burvis. Visu rakstu par Zolitūdes traģēdijas upuru tuviniekiem lasiet 21.-27.novembra žurnālā Sestdiena!