Lai cik provokatīvi tas skanētu, sociālistiskie ideāli bija vieni no humānākajiem pasaules vēsturē, un nav brīnums, ka tik jutīga dvēsele kā Ojārs Vācietis tiem ticēja. Viņš ticēja, ka iespējams dzīvot tā, lai cilvēks būtu cilvēka draugs. Vēsture pierādīja, ka tas nav iespējams, vien dzejā paliek vārdos paliekoša doma: mēs visi esam savējie te, zem saules.
Ideālista vilšananās
Ojārs Vācietis piedzima 1933.gada 13.novembrī, un viņa mūža gājums talantīgo dzejnieku padarīja par sava laikmeta simbolu. Vācietis bija kā taurenis virs Rīgas mūžīgās panorāmas un tās skaistākajām vietām, visvairāk – ap Arkādijas parku, kur blakus viņš dzīvoja līdz savai nāvei. "Rīga vislabāk runā tik agrās rīta stundās, kad ielu uguns un cilvēki tai netraucē," tā savai dzīvesbiedrei, dzejniecei un tulkotājai Ludmilai Azarovai teica Ojārs, kurš viņu aicināja agrās pastaigās pa pilsētu. Mārupīte bija turpat blakus, un tā dzejniekam bija mīļa ne tikai kā dzīves, bet arī sirds pieraksta vieta. Tāpēc dzejas rindās viņš visiem lūdza, lai ļaudis iznāk Mārupītes krastā arī tad, kad viņš vairs neiznāks. Liktenis bija lēmis, ka dzejnieks aizgāja mūžībā jau neilgi pēc 50 gadu jubilejas nosvinēšanas un vairs nekad nevarēja nolūkoties uz romantiskās ūdenskrātuves kalmēm un vietējām pīlēm. Azarova nodzīvoja krietni ilgāku mūžu, viņa nomira 2012.gadā.
Globāli raugoties, šis nav dzejas lasīšanas laiks, bet Ojārs Vācietis tiek piesaukts ne tikai viņa vārdā nosauktās prēmijas, bet arī sociālpolitiskās lomas dēļ – dzejnieks bija sava laikmeta alternatīvo spēku simbols, kura augstākās idejas tā arī netika, nav, un droši vien nekad nepiepildīsies, jo viņš domāja, ka visi spēj ne tikai īstenot sevi, bet arī pašuzupurēties. Dzejnieka sieva Ludmila Azarova teica: "Ja man kāds saka – bija tāds laiks, kad cilvēks nevarēja sevi realizēt un tāpēc gāja bojā, uzskatu to par puspatiesību. Daļēji tā notika, taču bija iespējas strādāt, vismaz tik, cik šis laiks ļāva. Un Vācietis to ar savu dzeju parādīja. Ne laiks, ne vara, ne citu iegribas nevar cilvēku padarīt par pilnīgu upuri. Ja kāds grib teikt, ka viņš tāds bijis, vēsture piedāvā pilnīgi pretējus piemērus: pretestības enerģija palīdzējusi dzīvot un radīt. Vācieša gadījumā – noteikti."
Būdams uzticīgs komunistiski humānajiem ideāliem, Vācietis vīlās sociālistiskajā iekārtā, ko īstenoja reālas personas. Dzejniekam nācās dzīvot gan iekšējā, gan gluži tehnoloģiskā konfliktā, proti, čekas organizētā mājas novērošanas un telefonu sarunu noklausīšanās režīmā.
Nebija upuris
"Vai Ojārs Vācietis jutās sava laikmeta upuris? Domāju, ka nē," sprieda Ludmila Azarova. Un ne jau tāpēc, ka viņš savas bēdas slīcināja alkoholā. Dzejniekam tas bija tikai instruments, jo viņš redzēja cilvēka dzīves pretrunu starp to, kā vajadzētu būt, un to, kā ir īstenībā. Vācietim bija ļoti sarežģīts raksturs, izteikta vēlme rīkoties tikai tā, kā pats uzskata par pareizu. "No tā izrietēja strauja rīcība, pašlepnums un spīts. Ja kāds mēģināja viņu piespiest kaut ko darīt, viņš varēja panākt tikai pretējo," secināja Azarova. "Es agri sapratu, kāds ir Ojārs."
Ojāra cilvēciskie ideāli sākotnēji bija ietērpti ideoloģiski pareizā formā, bet vēlāk viņš pats to ļoti pārdzīvoja. "Mēs visi skolas laikos bijām mucā auguši un pa spundi baroti. Pilnīgā informācijas vakuumā, dezinformācijas piesūcināti," atzina Azarova. Cilvēks piespiedu kārtā bija pilnīgi dumjš, un Vācietis agrā jaunībā visu šo naivo dumjību paspēja izlikt uz papīra. Vienīgā to rindiņu vērtība slēpjas ideālos. Tie dzejniekam palika visu mūžu, tikai citā frazeoloģijā. Vācietis jaunībā bija ļoti lojāls iekārtai, taču vēlāk viņš uzrakstīja Partijas piederību, šo organizāciju būtībā nolīdzinot līdz ar zemi. Par Vācieti rakstīja sūdzības: kā tā drīkst – nosaukt vecos staļinistus par bāreņiem?! Marasmātiķi un pārliecinātie totalitāristi momentāni sajuta, ka Vācietis, neraugoties uz savu komunistisko patriotismu, nav viņējais. Kādā inteliģences sanāksmē, kurā Vācietis kaismīgi runāja par mākslu un tautu, Jānis Kalnbērziņš (toreizējais Latvijas kompartijas vadītājs – red.) no Maskavas atbraukušajam redaktoram čukstēja ausī: "Jevo že nado bratj!" (Viņu jāņem ciet – krievu val.)
Visu rakstu par dzejnieku Ojāru Vācieti lasiet 8.novembra žurnālā Sestdiena!
Es