Ozoliņš: Hokejs man sagādā prieku

Šoreiz tas ir pienācis man." Tobrīd šķita, ka nav tālu diena, kad Ozoliņš vispār pieliks punktu spēlētāja karjerai, jo viņu mocīja dažādas traumas un personiskās vājības. Taču izrādījās, ka veterāns norakstīts krietni pāragri. Vēl pāris gadu uzspēlējis NHL, 2009.gadā Ozoliņš atgriezās Latvijā un kļuva par Rīgas Dinamo līderi. Pagājušogad viņš negaidīti nolēma atgriezties Latvijas izlasē un palīdzēja izcīnīt ceļazīmi uz Soču olimpisko turnīru.Latvijas hokeja izlase olimpiādes dalībnieku vidū būs jau ceturto reizi pēc kārtas. Sporta spēļu komandas iekļaušanās olimpiskajā delegācijā ne tikai gandrīz divkāršo sportistu skaitu, bet arī piešķir īpašu atpazīstamības zīmolu. It sevišķi, ja komandas sastāvā ir pasaules mēroga zvaigzne, par kādu uzskatāms arī 41 gadu vecais Ozoliņš.Stenlija kausa ieguvējs un septiņkārtējais NHL Zvaigžņu spēles dalībnieks Ozoliņš ir labi zināms ne tikai hokeja aprindās, tāpēc loģisks bija lēmums viņu izvēlēt par Latvijas karognesēju Soču olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā (otrs reālākais kandidāts skeletonists Martins Dukurs karognesēja godā jau bija pirms četriem gadiem Vankūverā). Latvijas delegācijas vadītājs Žoržs Tikmers uzsver arī Ozoliņa pienesumu olimpiskās ceļazīmes izcīnīšanā. "Leģendārā hokejista piesaistīšana uz olimpisko hokeja kvalifikācijas turnīru nospēlēja izšķirošu un nozīmīgu lomu, jo viņš kā izlases kapteinis saliedēja un deva spēku komandai. Viņa raksturs vienoja visu komandu."Olimpiskajā turnīrā Latvija nebūs favorītu pulkā. Par spēku samēriem zināmā mērā liecina Nacionālās hokeja līgas (NHL) spēlētāju skaits komandās. Tā tomēr ir pasaules spēcīgākā līga, uz kuru tiecas ikviens hokejists. Tad, lūk, tikai Latvijai, Norvēģijai un Slovēnijai būs pa vienam NHL spēlētājam. Vienīgais Latvijas pārstāvis NHL ir Zemgus Girgensons, kurš spēlē Latvijas valstsvienības galvenā trenera Teda Nolana vadītajā Bufalo Sabres komandā. Grupu turnīrā būs jāspēlē ar Zviedriju (24 spēlētāji no NHL), Čehiju (17), pat Šveicei, ar kuru Latvija deviņdesmitajos gados spēkojās par iekļūšanu pasaules čempionāta augstākajā grupā, šosezon NHL spēlē jau astoņi spēlētāji.Ozoliņš gan uzskata, ka Latvijas izlase var pacīnīties ar visiem pretiniekiem. "Mūsu trumpim jābūt pārdomātai spēlei. Mēs pilnīgi noteikti nedrīkstam ar lielvalstīm iesaistīties atklātajā hokejā. Skriešana šurpu turpu nederēs. Kurš vairāk iemetīs - tādu hokeju olimpiādē nedrīkstam spēlēt. Nezinu, vai tā būs pilnīga aizsardzība, par to jālemj treneriem, bet tikai ar pārdomātiem lēmumiem mums būs izredzes līdzvērtīgi spēkoties. Tomēr mums ir izredzes. Manā karjerā jau ir bijušas reizes, kad, neesot favorītu lomā, izdevies tālu aizspēlēties. NHL ar Anaheimas Ducks tikām līdz pat Stenlija kausa finālam, lai gan play-off iekļuvām tikai pāris spēles pirms regulārā čempionāta beigām. Spēlējām pacietīgi, vienmuļi, nekreatīvi, bet tajā pašā laikā šāda spēle deva rezultātu."Profesionālais sports ir labi atalgots, bet prasa arī upurus, jo reti kurš sportists izticis bez dažāda smaguma traumām. Ozoliņš atzīst, ka veselības lauciņā nākotnē neko labu nesaskata. "Esmu samierinājies ar domu, ka pēc spēlētāja karjeras beigām diezgan regulāri būs jāpiestaigā pie ārstiem."Vaicāts par traumām, Sandis gandrīz vai sāk lasīt anatomijas grāmatu. "Smadzeņu satricinājumi? Tiešām neatceros, cik reižu bijuši. Pāris reižu esmu bijis pilnīgā "autā". Vienreiz attapos ārstu kabinetā un pats brīnījos - kas tad nu? Man taču vajadzēja būt uz rezervistu soliņa! Plecs ir izlidojis, pleca stiprinājuma saite saplēsta, krūts norauta, elkoņi un pirksti traumēti." Frāze "norauta krūts" izklausās baisi. "Tas notika pirms pasaules čempionāta Prāgā. Atdalījās krūts muskulis, vēl tagad tajā vietā palikusi iedobe. To nevar izlabot ne ar ķirurģiskām, ne kosmētiskām metodēm."Klausoties traumu uzskaitījumu, atceros sarunu ar Ozoliņu pirms sezonas sākuma. Uz jautājumu, kāpēc viņš 41 gadu vecumā sevi vēl moka ledus laukumā, Sandis toreiz atbildēja ar pretjautājumu: "Bet kāpēc kāds iedomājas, ka es sevi moku?"Arī pēc pēdējām muguras sāpēm savas domas viņš nav mainījis. "Hokejs man sagādā prieku. Es izbaudu spēles, treniņu procesu, laiku komandas ģērbtuvē, vienīgi izbraukumi varētu būt īsāki. Kad esam projām uz četrām spēlēm, pēc trešās jau velk uz mājām." Daudzi jau ir piemirsuši, ka Ozoliņa hokejista kajera vienubrīd tikpat kā bija finišējusi. 2008./2009.gada sezonā viņš nespēlēja, un diez vai būtu atgriezies, ja 2009.gada vasarā nepiezvanītu Rīgas Dinamo ģenerālmenedžeris Normunds Sējējs. Vārds pa vārdam, par nākotnes nodomiem, un Ozoliņš spēra ļoti nozīmīgu soli. "Tagad varam tikai minēt, kā būtu, ja Sējējs toreiz nepiezvanītu. Jā, visticamāk, es tagad vairs nespēlētu. Normunds man deva pirmo grūdienu, un es atsāku." Ozoliņš ir pateicīgs Sējējam, savukārt Latvijas hokeja līdzjutēji Ozoliņam - par aizraujošo, pašaizliedzīgo un reizēm arī ar validola piegaršu raksturīgo spēli Rīgas Dinamo un Latvijas izlasē. Visu rakstu par Latvijas komandas karognesēju Sandi Ozoliņu lasiet 7.februāra žurnālā Sestdiena!