Lielāko daļu no pusaudžu pašnāvībām izdara zēni, un visbiežāk par šādu soli izšķiras 17 gadu vecumā, liecina Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) dati. Psiholoģijas doktore Airisa Šteinberga norāda, ka šāds pašnāvnieku iedalījums pēc dzimuma attiecas uz visām vecuma grupām, jo kopumā domu pašnāvību daudz biežāk īsteno "stiprais dzimums". "Vīrieši izvēlas tādus pašnāvības veidus, kur nav iespējams palikt dzīvam, piemēram, ar šaujamieročiem. Tipiskākais ir pakāršanās, kur ir grūti apturēt procesu. Savukārt meitenes biežāk izvēlas tādu veidu, kur vēl ir varianti. Izrēķināt tā, ka mani atradīs, būšu pusdzīva, mani aizvedīs un izskalos kuņģi. To pēdējo tableti meitene neizdzers. Es pieļauju, ka tam ir dziļāks bioloģiskais cēlonis, jo sieviete saglabā sevi, lai rūpētos par nākamo paaudzi. Vīrietis var izdarīt savu darbu un iet projām, viņš ir atstājis sēklu nākamajai paaudzei. Sievietei vajadzīga uzmanība. Kad to ir saņēmusi, var dzīvot tālāk. Vīrietim tas ir lēmums ar citu motivāciju, viņš vairs neredz jēgu dzīvot."
SPKC sabiedrības veselības analītiķis Toms Pulmanis puišu pārsvaru pašnāvnieku vidū skaidro ar to, ka meitenes vairāk uzticas un savas problēmas izrunā ar citiem, savukārt zēni ir impulsīvāki un biežāk pakļauti riska uzvedībai, piemēram, lietojot alkoholu. Pulmanis norāda, ka 17 gadi ir tāds nelaimīgs vecums, jo "līdz ar lielāku vecumu mainās problēmas, ar ko bērni saskaras". Parādās nelaimīga mīlestība, bērns sāk apzināties eksistenciālās problēmas. Šteinberga vēsta, ka "bīstamākais" vecums ir tas, kad bērni sāk domāt par nāvi. Tas var būt diezgan agri, jau 4 - 5 gadu vecumā, līdz pat 17 - 18 gadu veciem jauniešiem, kas neaptver nāves neatgriezeniskumu. Kā norāda psiholoģe, bērns īsti neaptver nāves sekas un uzskata to par sava veida izrādi, neapzinoties, ka viņa pēc tam vairs nebūs.
Pulmanis skaidro, ka pašnāvības iemeslu var būt daudz un to ietekmē vairāki faktori. "Ir individuālie faktori, teiksim, psihiskas saslimšanas, depresija. Tad ir komunikācijas faktori, kas saistīti ar ģimeni, vienaudžiem. Plaši izplatīts faktors ir vardarbība, arī emocionāla vai seksuāla. No vienaudžu puses tā varētu būt apcelšana skolā vai apcelšana interneta vidē. Latvijas rādītāji šajā lomā ir ļoti augsti. Vēl jāņem vērā apkārtējo procesu ietekme uz bērniem, jauniešiem. Tās var būt slavenu cilvēku pašnāvības, tā varētu būt pievienošanās subkultūrām, jauniešu grupām, kas uz iet uz pašnāvību, vēlas to izdarīt, diskutē savā starpā."
Ko darīt, lai atturētu bērnus un jauniešus no domas par pašnāvību? "Pirmkārt, jāmazina vardarbība ģimenē. Otrkārt, jāmazina vardarbība skolā, kā arī jāstiprina attiecības ģimenē un skolā. Lai vecākiem būtu pietiekami daudz laika pievērsties bērnam," uzsver Pulmanis. "Ļoti svarīgi nodrošināt interešu izglītības pieejamību, lai bērniem pēc stundām būtu, ko darīt, lai viņi nelietotu alkoholu un narkotikas." Bez tam nepieciešams informēt par palīdzības tālruņiem, jāveic arī izglītības iestāžu personāla apmācība, lai pedagogi zinātu, kā atpazīt pašnāvības riska pazīmes un faktorus.
"Mūsu izglītības sistēma ražo depresīvus jauniešus," atzīst Šteinberga. "Bērns vienkārši pazūd izglītības sistēmā. Negribu teikt, ka skola ir pirmais, kas dzen depresijā, bet skola noteikti ģenerē depresīvus bērnus un jauniešus. Tie nav tikai psiholoģiskie cēloņi, tie vairāk ir sociālekonomiskie, kas atstāj iespaidu uz psiholoģisko veselību. Plus vēl Latvijas mentalitāte, es negribu teikt latviešu, jo tas attiecas ne tikai uz latviešu cilvēkiem, tā ir Latvijas mentalitāte - visu glabāt sevī, neiet un nedalīties,"spriež Šteinberga. Viņa uzskata, ka, pirmkārt, jāuzlabo sociālekonomiskais stāvoklis un, otrkārt, cilvēkiem jāmācās priecāties.
Visu rakstu par to, kā mazināt pusaudžu pašnāvību skaitu, lasiet 24.janvāra žurnālā Sestdiena.
Senais