Viestura Kleinberga uzruna, stājoties Rīgas domes priekšsēdētāja amatā, aizkustināja pat Progresīvo ideoloģiskos pretiniekus: "Trīs bērnu tēvs, kopš šodienas Rīgas mērs, savā uzrunā atzina, ka ir konservatīvs. Tas ir brieduma apliecinājums – visu cieņu!" atzinību neliedza domes Nacionālās apvienības deputāte Liāna Langa. Kleinbergs pats savu pozīciju Progresīvajos raksturo mazliet citādi un negrasās atteikties no šajā partijā dominējošā iekļaušanas principa, tomēr no sarunas redzams, ka viņu interesē vispirms pilsētas attīstība un sociālie jautājumi, nevis sociālisma uzvara vēl vienā atsevišķi ņemtā valstī. Progresīvo rezultātu Rīgas domes vēlēšanās viņš vērtē kā gandrīz labu: "Mans mērķis bija 12 vietas, tad koalīciju Rīgā būtu bijis saturēt daudz vieglāk." SestDienai jaunais galvaspilsētas mērs stāsta, ko var un ko nevar solīt nākamajos četros gados.
Tātad tagad Rīgai mērs ir centra čalis.
Jā, diezgan ilgi tālāk par Cēsu ielu man nekas nebija darāms. Vienubrīd ar mīļoto sievu, ko saucu par savu meiteni, dzīvojām Cēsu ielas galā tuvāk Pērnavas ielai. Savas dzīves pirmos 18 gadus nodzīvoju Krišjāņa Barona un Stabu ielas stūrī un arī tagad nekur tālāk par to bloku neesmu ticis, tikai tagad dzīvoju Brīvības ielā.
Dzimis 1978. gadā, krievu laikus Rīgā droši vien atceraties diezgan labi.
Atceros. Dzīvojām komunālajā dzīvoklī, kur, paldies Dievam, lielākā daļa kaimiņu bija manas vecvecmāmiņas radi un draugi vai draugu draugi, līdz ar to bijām latvisks un patriotisks komunālais dzīvoklis. Svinējām Ziemassvētkus un arī 18. novembri. Dažreiz bērniem gadījās arī sacerējumos uzrakstīt kādas ideoloģiskas «kļūdas», par ko vecākiem nācās skaidroties. Mācījos tuvākajā skolā, 7. vidusskolā, ko pēc tam kādu laiku sauca par Natālijas Draudziņas ģimnāziju. Kad mums otrajā klasē bija, mācoties satiksmes noteikumus, jāzīmē shēma, kā dodamies uz skolu, es dabūju divnieku – skolotāja teica, ka es neko neesmu uzzīmējis. Skaidroju viņai, ka tā nav mana vaina, ja man ceļā uz skolu nevienai ielai nav jāiet pāri, jo dzīvoju tajā pašā kvartālā.
Jūsu bērnībā bērnus vēl laida spēlēties pagalmos un uz ielas.
Jā, mēs bijām īsti pagalma puikas. Spēlējām «kazakus – razboiņikus», to spēli tagad sauc «bandīti – policisti». Spēlējām pa kvartāliem, ne vienmēr vienā un tajā pašā kvartālā. Noteikums bija, ka no vārtrūmes uz ielas vari izskriet tikai dažus soļus, tad uzreiz jāskrien iekšā kādā trepju rūmē vai blakus vārtrūmē. Tolaik no kinoteātra Lāčplēsis tikai pa pagalmiem (vēl tikai šķērsojot ielas) varēja aiziet līdz Ziedoņdārzam. 90. gados, kad notika privatizācija, sacēla sētas un daudzas ejas aizmūrēja ciet.
Čaka ielā 47, kur dzīvoja mana vecmāmiņa un labākais draugs, lēkājām pa garāžu pagalmiem. Diezgan daudz laika pavadīju arī Dailes teātrī. Kad man bija pieci gadi, mammas brālis Varis Vētra kļuva par režisoru, savā diplomdarbā kopā ar Arnoldu Liniņu iestudēja Pazudušo dēlu. Vienu dienu slims gulēju mājās, ienāk Varis un prasa: «Vai teātri gribi spēlēt?» Protams, gribu. Bērnībā teicu, ka kļūšu vai nu par aktieri, vai santehniķi.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 4.-10. jūlija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!