Katastrofa bija pēkšņa, lokāla, laika ziņā īsa, vienkārša, bet ar postošām sekām. Tāpat kā daudzās citās valstīs, glābšanas dienestiem var būt finanšu un administratīvās problēmas — kaudzēm! Bet, kas attiecas uz pamatdarba veikšanu, viņi ar to ir tikuši un arī turpmāk tiks galā — bez Ministru kabineta un Saeimas labvēlības. Ugunsdzēsēji pelna vidēji 300 latu mēnesī, es nezinu vēl kādas citas profesijas pārstāvjus, kuri būtu gatavi mirt darbā par 300 latiem. Tagad, atskatoties uz notikušo, cik sekmīgi krīzes situācija tika vadīta?Taktiskā un operacionālā līmenī, kas attiecas uz glābējiem, viennozīmīgi situācija atrisināta ar pozitīvu bilanci. Kā jebkurā krīzē, arī šoreiz viņi smēla ārā iepriekš sataisītos mēslus, proti, šī traģēdija bija likumsakarīgas sekas. Kas attiecas uz stratēģisko līmeni, tur vairs nebija ko vadīt — katastrofa jau bija notikusi, tas bija bezatbildīgas politikas īstenošanas rezultāts. Traģēdija notika, pirmkārt, likumu un normatīvo aktu nepilnību dēļ un, otrkārt, atbildīgo spēlētāju nekompetences, nolaidības, korumpētības un vēl kādu citu apstākļu dēļ. Tagad būtu jāmeklē atbildīgie un jāizdara secinājumi par Ekonomikas ministrijas politikas veidošanu tās kompetencē esošajā būvniecības nozarē. Valsts faktiski šo nozari nekontrolē, veido politiku, kas, kā zinām, top lobiju un kompromisu rezultātā, tātad nav vērsta uz sabiedrības interesēm. Kādas vēl šīs katastrofas atskaņas varam sagaidīt tuvākajā nākotnē?Pārdzīvojot notikušo traģēdiju, varam izšķirt šādus posmus: pirmais, kas mums jau bija, ir sabiedrības šoks, sāpes, līdzjūtība, proti, emocionālā daļa. Tagad pārejam nākamajā — dusmas, naids un atriebības kāre, proti, agresīvā daļa. Visbeidzot trešais, kas parasti Latvijā mums iestājas, ir vilšanās un bezspēcība — rezultatīvā daļa. Ja arī šoreiz izmeklēšanas rezultātus un vainīgajiem piespriesto sodu sabiedrība nepieņems, mēs nonāksim šajā trešajā stāvoklī, kas ir kaitīgs sabiedrībai un bīstams valstij.Vilšanās valstī?Drošības sajūta ikdienā jau ir iedragāta — cilvēki, ieejot lielveikalos, automātiski paskatās uz griestiem, fotografē ar viedtālruņiem plaisas, pamana katru spraugu, kosmētisku defektu. Iedragāta uzticība būvniecības nozarei; arī Maxima kā zīmols iedragājis savu reputāciju. Politiķiem tagad vajadzētu panākt sabiedrībā paļāvību: jā, policija un prokuratūra izmeklēs un atradīs vainīgos, mēs viņiem uzticamies. Pēc šāda rezultāta cilvēkiem rastos gandarījums. Kā Latvijā tiek veikts ilgtermiņa drošības izaicinājumu izvērtējums?Mēs nemākam paši prognozēt un vērtēt nākotnes izaicinājumus, mums nav mērķu. Mums patīk saņemt no ārpuses kādas starptautiskas organizācijas direktīvas un tās ieviest. Tas īpaši izpaudies, Latvijai stājoties ES un NATO — pieņēmām visu, ko vajadzēja un ko nevajadzēja. Un otrais — kad notiek traģēdija, tad sākam rosīties un bieži vien imitēt aktīvu darbību. Vēl viena nelaime — nespēdami pildīt kādu likumu vai citu normatīvo aktu, mēģinām to mainīt, tādā veidā pielāgojot esošajai situācijai, kurā tas netiek pildīts. Uz pierādījumiem un risku analīzi balstītas politikas plānošanas mums faktiski nav.
Katru gadu premjers ar zobu sāpēm ziņo tautas kalpiem par nacionālo drošību, jo viņam taču nav ko teikt! Iepriekšējā koncepcijā mums bija tikpat globāli izaicinājumi, kā NATO stratēģijā: cīnījāmies par mieru visā pasaulē un pret starptautisko terorismu, bet joprojām nespējam politiski vienoties, kā palielināt cilvēku drošību pašu valstī.
Apakšējā, taktiski operacionālā līmenī cilvēki pašaizliedzīgi strādā ar niecīgiem resursiem — armija, glābēji, policija, robežsargi, mediķi, tāpat citas nozares, piemēram, skolotāji, taču līdz ar to ilgākā laikā šīs nozares iztukšo sevi, cilvēkiem zūd spēki un motivācija. «Augšas» šo procesu nevada. Krīzes vadību var salīdzināt ar spēju prasmīgi vadīt laivu pa krāčainu upi, pagaidām mēs peldam kā baļķis, akli atduroties pret visu, kas gadās ceļā.
Interviju ar drošības politikas ekspertu Kasparu Druvaskalnu lasiet 29.novembra žurnālā Sestdiena!