Kalifornijas alus dārzā Rossotti pirms 45 gadiem nelielas zinātnieku grupas veikts eksperiments pavēra ceļu uz visaptverošu tīmekli, ko šodien dēvējam par internetu. Tajā laikā gan Francijas valdības sponsorētajā datortīklā Cyclades, Lielbritānijas Nacionālajā fizikas laboratorijā, Havaju Universitātē un kompānijā Xerox strādājošie speciālisti pat neplānoja tādu vērienu. Viņu domas bija vērstas uz ASV Aizsardzības ministrijas pasūtījuma izpildi: iemācīt komunicēt militāro organizāciju izveidotā datortīklā ARPANET savienotajām iekārtām. Tobrīd tajā bija saslēgtas gandrīz 60 valdības aģentūras, augstskolas un militārās organizācijas, taču sazināšanās atgādināja divu svešinieku sarunu dažādās valodās.
Zinātnieku grupa Silīcija ielejas alus dārzā 1976. gadā paveica nozīmīgu darbu, kas divus gadus vēlāk ļāva publiskot universālus noteikumus datoru savstarpējai komunikācijai jeb interneta protokolu. Tomēr šodienas vispasaules tīmekļa vaibstus internets ieguva tikai 1989. gadā, kad jauns britu zinātnieks Tims Bērnerss-Lī aprakstīja World Wide Web konceptu, kas paredzēja internetu izmantot ne vien kā saziņas kanālu starp diviem vai vairākiem datoriem, bet gan kā patstāvīgu vidi – vietu, kur glabājas informācija, kur to var sameklēt un kur savā starpā sazinās cilvēki.
Ne zinātnieki Silīcija ielejas alus dārzā, ne Bērnerss-Lī pat neuzdrošinājās iztēloties, par ko dažos gadu desmitos izaugs viņu lolojums. Šodienas bērniem pat grūti aptvert, kā cilvēki iepriekš organizēja dzīvi un sazinājās bez interneta. Arī daudzu šodienas pazīstamāko uzņēmumu darbība bez tīmekļa būtu neiespējama.
Attīstās nepareizā virzienā
Taču ir vēl kāds aspekts, par ko viedie vīri un sievas tolaik nedomāja, – ka internets kādā brīdī izaugs par visu redzošu aci, kas zinās par cilvēkiem daudz vairāk, nekā viņi vēlētos. Domājams, vismaz daļu sabiedrības pārņēmušas dīvainas sajūtas, kad Google atsūta pārskatu par iepriekšējā mēnesī apmeklētajām vietām un tajās pavadīto laiku. Nedrīkst aizmirst arī personas datu noplūdes skandālus, kas likuši aizdomāties, cik daudz par mūsu interesēm, vēlmēm un pirkumiem komersanti patiesībā zina.
Tieši cilvēka bezspēcība korporāciju priekšā pamudinājusi Bērnersu-Lī apsvērt jauna interneta radīšanu. Līdzgaitnieki stāsta, ka Anglijā bruņinieka kārtā ieceltais sers Tims aizvien vairāk raizējoties par to, ka vara digitālajā pasaulē nosveras par sliktu indivīdiem, un tas mudina viņu pievērsties īsti bruņnieciskai misijai.
"Cilvēkiem ir apnicis kontroles trūkums pār saviem datiem, viņiem ir apnikuši lielie interneta uzņēmumi," intervijā konferences Reuters Next gaitā sacīja britu zinātnieks. Jau 2019. gada novembrī Bērnerss-Lī iesāka kampaņu, kurā aicināja valstu valdības, uzņēmumus un iedzīvotājus apņemties ievērot deviņus principus, lai nepieļautu ļaunprātīgu personas datu izmantošanu, politiskas manipulācijas, viltus ziņu izplatīšanu un tamlīdzīgas nelietības, kas kļuvušas par interneta tumšo pusi. Tagad intervijā ietekmīgajam amerikāņu laikrakstam The New York Times zinātnieks atklāj, ka pienācis laiks būvēt jaunu tīmekli. Pamatus tam viņš nolēmis likt ar nupat nodibināta uzņēmuma Inrupt palīdzību.
Viss lietotāja rokās
Globālā tīmekļa nevēlamākā blakne ir milzu spēka sakoncentrēšanās atsevišķās rokās. Bērnerss-Lī brīdina, ka lielās interneta kompānijas pārvēršas "novērošanas platformās" un "inovāciju vārtsargos". Viņi ne tikai diktē digitālās pasaules attīstības virzienu, bet arī spēj kontrolēt, kāda informācija būs pieejama katram lietotājam. Līdzīgs sentiments pārņem arī attīstīto valstu līderus, par ko liecina aizvien skaļākās nesaskaņas starp tiem un informācijas tehnoloģiju korporācijām par datu uzkrāšanu un dominējošu stāvokli.
Tomēr zinātnieks nevēlas sodīt Google, Facebook un citus milžus ar absurdiem naudas sodiem. Viņš risinājumu saskata varas nodošanā lietotājiem. Tieši tāds esot bijis Bērnersa-Lī sākotnējais plāns aizgājušā gadsimta noslēgumā.
Jauno risinājumu viņš ietērpj nosaukumā "personal online data stores" jeb personīgās tiešsaistes datu krātuves. Tās ir katram lietotājam piederošas digitālas šūniņas, kas ļauj ikvienam kontrolēt savus datus: apmeklētās vietnes, pirkumus ar kredītkartēm, uzkrāto informāciju par fiziskajām aktivitātēm un treniņiem, apmeklētajām vietām un straumēto mūziku. Visi šie dati glabātos individuālā seifā, kam varētu piekļūt tikai pats lietotājs. Tīri tehniski tas izpaustos kā drošas noliktavas iedalīšana serverī katram lietotājam, kam tas piekļūst līdz ar konta izveidošanu.
Tirgotāji un dažādi pakalpojumu sniedzēji šiem datiem varētu piekļūt tikai un vienīgi ar lietotāja nepārprotami sniegtu atļauju un konkrēta uzdevuma veikšanai. Šim nolūkam tie saņemtu drošu saiti no digitālā seifa, kas sniegtu piekļuvi precīzi definētam datu kopumam. Tas tiktu darīts, lai atvieglotu kāda pakalpojuma saņemšanu. Piemēram, iegādājoties preci nomaksā, pircējs varētu apliecināt iepriekšējo pirkumu atmaksāšanas disciplīnu, tādējādi iegūstot labākus nosacījumus. Vai arī atklātu īpašas intereses, lai saņemtu personalizētus piedāvājumus no komersantiem, piemēram, paziņojumus par atlaidēm aviobiļetēm uz interesējošo galamērķi.
Izmēģina Anglijā un Beļģijā
Bērnersa-Lī redzējums par personas datu suverenitāti krasi kontrastē ar lielo tehnoloģiju uzņēmumu piekopto datu ievākšanas un uzkrāšanas modeli, kurā datu turētājs ir komersants. Taču tieši tāda bija viņa sākotnējā vīzija. Lai tuvotos tai, Bērnerss-Lī izveidoja atvērtā koda programmu projektu Solid un vēlāk kopā ar interneta uzņēmumu veterānu Džonu Brūsu nodibināja kompāniju Inrupt. Tas darīts, lai izveidotu tehnoloģiju standartu kopumu, kuru izstrādātāji var izmantot programmu rakstīšanai un kuru uzņēmēji un uzņēmumi var lietot, lai izveidotu uzņēmējdarbību.
"Mēs runājam par jaunu tirgu radīšanu," intervijā NYT uzsver zinātnieks, padižojoties ar pirmajiem panākumiem. Inrupt novembrī ieviesa serveru programmatūru uzņēmumiem un valsts aģentūrām. Jaundibinātais uzņēmums arī sācis vairākus izmēģinājuma projektus, kuru vidū ir sadarbība ar Lielbritānijas Nacionālo veselības dienestu un Flandrijas pašvaldību Beļģijā. Uzņēmumam jau izdevies piesaistīt investīcijas 20 miljonu ASV dolāru apmērā.
Ieskatu nākotnes drošo seifu sistēmā jau var gūt britu Nacionālā veselības dienesta darbinieki. Ar Inrupt palīdzību tiek veikts izmēģinājumu projekts demences pacientu aprūpē. Tas paredz nodrošināt aprūpētājiem plašāku ieskatu par pacientu veselību, vajadzībām un vēlmēm, vienlaikus sargājot viņu datus. Katram pacientam izveidots drošs konts ar nosaukumu Viss par mani, kurā iekļauta pacienta vai pilnvarotās personas iesniegta informācija, ko regulāri papildina ārsti. Kontā norādīts, kāda palīdzība pacientam nepieciešama, piemēram, piecelties no gultas, sasiet kurpju šņores vai doties uz vannas istabu. Ir arī nemedicīniski dati par to, kāda mūzika vai filmas nomierina pacientu satraukuma brīžos, kā arī iespējams uzkrāt informāciju par fiziskajām aktivitātēm no dažādu ražotāju aprocēm vai viedajiem pulksteņiem.
Savukārt Flandrijas pašvaldība cenšas rast drošu veidu, kā izzināt sešu miljonu iedzīvotāju pārvietošanās paradumus un maršrutus, lai piedāvātu tiem videi draudzīgākus un ērtākus veidus, kā ātri nokļūt vajadzīgajā vietā.
Kauja par datiem
Gadu gaitā uzņēmumi pievērsuši aizvien lielāku uzmanību lietotāju privātuma aizsardzībai digitālajā vidē. Eiropā liela loma bija Vispārīgajai datu aizsardzības regulai, kas vairs neļauj komersantiem brīvi nodot vai pārdot citiem uzņēmumiem savāktos datus par klientiem. Turklāt lietotājiem ir tiesības pieprasīt dzēst visu par viņiem savākto informāciju. Diemžēl šī iespēja ir vairāk teorētiska, jo vairākums cilvēku nemaz neapzinās, kuri uzņēmumi un kādus datus par viņiem ir savākuši. Un vācēju ir daudz. Ne vien tie, pie kuriem kaut kas nopirkts, bet arī visi uzņēmumi, kuru tīmekļa vietne kādreiz apmeklēta un tīši vai netīši uzklikšķināta atļauja vākt ne tikai nepieciešamos, bet arī mārketinga datus. Ne visi komersanti sākotnēji ir aktivizējuši tikai minimālās prasības. Liela daļa piedāvājumā atzīmējuši visu paketi, un lietotājam pašam jāizslēdz nevēlamie sīkrīki. Ja kādam nav pacietības klikšķināt uz vairākos šķirkļos paslēptiem lodziņiem, viņš drīzāk "atdos" uzņēmumiem savus datus.
Tas tikai apliecina, ka, par spīti sabiedrības spiedienam, lielās korporācijas nav gatavas atteikties no vērtīgās informācijas uzkrāšanas. Lietotāju paradumu un izvēļu pārzināšana ir krietni efektīvāks ceļš pie miljoniem, pat miljardiem eiro nekā visu produktu un pakalpojumu piedāvāšana visiem. Ražotāji to labi apzinās, tādēļ cīņa ar valdībām solās būt nežēlīga. Un nav arī garantijas, ka visās valstīs valdības nostāsies sabiedrības pusē. Globālās korporācijas operē ar milzīgiem līdzekļiem, un tie spēj lēmumu pieņēmējiem aptumšot prātu gluži kā Lielvaras gredzens populārajā angļu rakstnieka Džona Ronalda Rūela Tolkīna triloģijā Gredzenu pavēlnieks. Nav pat runa par korupciju, bet par potenciālajiem nodokļu ieņēmumiem no milzu uzņēmumiem, kas ikvienas valsts kasei ir ārkārtīgi svarīgi.
Panākumi sabiedrības rokās
Tomēr Bērnerss-Lī tic, ka uzlabotā interneta panākumu pamatā ir jaunuzņēmumu entuziasms. Ja tie uzķers ideju un saskatīs projektā potenciālu, viss izdosies. Tieši tāpat kā interneta sākotnējā versijā, kas pa īstam pacēlās spārnos tikai tad, kad Netscape izveidoja pirmo tīmekļa pārlūkprogrammu un Red Hat korporatīvajos datu centros ieviesa atvērtā koda operētājsistēmu Linux.
Inrupt vadītāji cer, ka pārveidotā tīmekļa pirmie sponsori būs apzinīgās organizācijas, kas iestājas par personas datu aizsardzību. Tiem vajadzētu nosegt serveru uzturēšanas izmaksas, lai lietotāji pie drošajiem datu seifiem tiktu par velti, pretējā gadījumā paši lietotāji nebūs ieinteresēti šādā pakalpojumā. Koncepts paredz, ka seifi būs tikpat vienkārši lietojami kā šodienas elektroniskā pasta servisi. Cilvēki pierakstīsies ar lietotājvārdu un paroli un varēs lietot tīmekli kā līdz šim. Seifi darbosies ne vien kā datu uzkrājēji, bet arī kā digitālās identifikācijas rīks. Proti, ar tiem varēs pierakstīties daudzos citos pakalpojumos. Iespēja neskaitāmu paroļu iegaumēšanu komunālo pakalpojumu, mūzikas straumēšanas servisiem, sociālajiem tīkliem, e-pasta kastītēm un citām vietnēm aizstāt ar vienu drošu digitālo identitāti varētu ieintriģēt lietotājus. Vienīgais šķērslis varētu būt anonimitātes zaudēšana, ko daudzi interneta lietotāji joprojām uzskata par fundamentālu tīmekļa priekšrocību un dibinātāju "svēto solījumu".
Ņemot vērā, ka tieši Bērnersa-Lī izstrādātie standarti par informācijas novietošanu, savienošanu un parādīšanu sniedza nebijušas iespējas miljardiem cilvēku un vairākus tūkstošus apņēmīgāko padarīja par miljonāriem, viņš varētu būt piemērotākais kandidāts šāda apvērsuma vadīšanai. Protams, nav nekādas garantijas, ka iniciatīva nesīs gaidīto rezultātu cīņā pret korporācijām, – daudz būs atkarīgs no uzņēmumu un pašu lietotāju atsaucības. Taču tas vismaz ir solis prom no lielo uzņēmumu kundzības pār personas datiem.