Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +14 °C
Skaidrs
Svētdiena, 26. maijs
Varis, Eduards, Edvards, Edvarts

Mūsu studenti izvēlas Latviju

Valstiskuma balvas laureāts, mecenāts Vilis Vītols (89) par to, kas jāatbalsta vispirms, par demogrāfijas ministriju un par to, ka nevajag studēt ārzemēs.

Jūs jau nojaušat, kuram tiks piešķirta šā gada Valstiskuma balva, – Latvijas neatkarības de facto atjaunošanas 32. gadadienā Rīgas pilī teica Krišjānis Kariņš, kad iepriekšējie runātāji, laureātu vārdā vēl neminot, bija cildinājuši viņa mūža gājumu, patriotismu un devumu visupirms talantīgu atraitnes dēlu un meitu studiju atbalstīšanā. Tad Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs pasniedza balvu mecenātam un sabiedriskajam darbiniekam Vilim Vītolam. No Latvijas 10 gadu vecumā bēgļu gaitās devušos un no 1948. līdz 1999. gadam Venecuēlā dzīvojušo un tur pie turības tikušo būvuzņēmēju un viņa sievu Martu Latvijā tagad daudzina kā Vītolu fonda dibinātājus un Likteņdārza izveides idejas autorus. 

2002. gada 4. aprīlī dibinātais Vītolu fonds piešķir stipendijas vidusskolu absolventiem no trūcīgām ģimenēm mācībām augstskolā, savu misiju formulēdams skaidri: "Ar izglītību dzīvē sasniegt tādu līmeni, lai varētu nākotnē palīdzēt citiem." Fonda pastāvēšanas 21 gada laikā izskoloti vairāk nekā 4600 jauniešu, stipendijās izmaksātā summa pārsniedz 18 miljonus eiro. Vairāk nekā pieci procenti ziedotāju ir bijušie fonda stipendiāti. 

Esat teicis, ka jums nepatīk, ka jūs sauc par mecenātu.

Redzat, Mecenāts (Gaius Cilnius Maecenas, 70. – 8. g. pirms Kristus) bija viens ļoti bagāts romietis, kurš atbalstīja mākslu, tikai māksliniekus un dzejniekus. Tā kā es nekad neesmu atbalstījis mākslu, domāju, ka man šis vārds nepienākas.

Gribat teikt, ka jums nav tik daudz tā goda?

(Smejas.) Pirmkārt, man nav tik daudz naudas, kā bija tam romiešu kungam. Mani vienmēr ir interesējušas tās lietas, kas saistās ar latviešu tautu, Latvijas valsti.

Bet ja kāds jauns cilvēks teiktu, ka viņš grib studēt mākslu?

Vītolu fondā šajā ziņā nav ierobežojumu, tikai jāstudē kādā Latvijas augstskolā, piemēram, Latvijas Mākslas akadēmijā. Stipendiātu izvēlē mēs nešķirojam pēc tautības, bet tomēr skatāmies, lai stipendijas būtu tādiem jauniešiem, kuri nāk no latviešu skolām. Esmu pārliecināts, ka liela daļa mūsu nelaimju nāk no tā, ka pastāv krievu skolas. Man ir tāda pārliecība – un zināmas lietas norāda uz to, ka tā ir, – krievu skolās jauniešiem tiek indoktrinēta imperiālisma teorija. Tā zināmā mērā ir kā reliģija, padara šos jauniešus par nelojāliem Latvijas pilsoņiem.

Kāpēc Latvijas valdība tik ilgi tur šīs skolas?

Mūsu valdošās aprindas vienmēr ir bijušas, kā nesen lasīju avīzē, diezgan mīkstas pret dažādiem pārkāpumiem, kas valstij varbūt nāk par sliktu. 

Tas ir kāds īpašs latvisks mīkstums?

Nezinu, bet tas, ka krievu skolas nav nolikvidētas agrāk, ir stingrības trūkums – tāds varbūt būtu šīs parādības pareizais apzīmējums.

Kad un kā jums radās doma atbalstīt studētgribētājus?

Mēs diezgan ilgi par to ar sievu domājām. Mums tie līdzekļi nav pārāk lieli, tādēļ domājām, kur tos labāk varētu izlietot, lai tie dotu labāku rezultātu. Beigās tomēr nonācām pie slēdziena, ka izglītība ir tā svarīgākā. Pats galvenais – laukos dzīvo ārkārtīgi gudri un spējīgi cilvēki, paskatieties vēsturē, cik virsnieku, rakstnieku un citu izcilu personību nāk no laukiem, domāju, pat vairāk nekā no Rīgas un citām pilsētām. Tā būtu traģēdija valstij, ja kaut kur laukos spējīgus skolēnus ģimene līdzekļu trūkuma dēļ nevarētu sūtīt uz augstskolu.

Acīmredzot mūsu izvēlētais mērķis ir paticis arī citiem, kas domā tāpat, jo Vītolu fondam ir apmēram 2300 atbalstītāju. Gunārs Šterns no Austrālijas savā testamentā noziedoja 5 miljonus Austrālijas dolāru, tātad vairāk par 3 500 000 eiro. Tas mums ir ārkārtīgi palīdzējis, jo līdz tam vienmēr pieprasījumu fondam bija vairāk nekā līdzekļu stipendijām. Kopš Šterna kunga novēlējuma varam visiem, kuri prasa atbalstu un izpilda tos pāris noteikumus stipendijas saņemšanai, tās arī iedot. Šogad ir vairāk nekā 800 stipendiātu.

Kas ir atbalstītāju vairākums – bijušās trimdas latvieši vai vietējie?

Sākumā vairāk bija no trimdas, tagad – no Latvijas. Ir gan privātpersonas, gan daudzi uzņēmumi. Stipendiju pieprasītāju pirmajā gadā, kad neviens neko daudz par fondu nezināja, bija maz, ap sešdesmit. Tās stipendijas iedevām no saviem līdzekļiem un pēc pirmā gada redzējām, ka ar to galīgi nepietiek, pieprasījumu nāk stipri vairāk. Tad sākām aicināt ziedotājus, sākumā pazīstamus cilvēkus, mazliet arī caur avīzēm. Mums fondā ir iespēja, ja kāds vēlas un ja ar viņa ziedoto naudu pietiek stipendijai četriem gadiem, nosaukt stipendiju viņa vārdā. 

Cilvēku atsaucība ir bijusi milzīga. Otra svarīga lieta, lai citi piedalītos, – fondam ir jābūt ļoti caurspīdīgam un jārīkojas godprātīgi. Jau no paša sākuma mūs ir pārbaudījusi starptautiska auditorfirma Ernst & Young (kopš 2019. gada tās logo ir EY). Savā īsajā pateicības runā, saņemot Valstiskuma balvu, uzsvēru četras svarīgas lietas ikvienai nevalstiskai organizācijai, kas saņem ziedojumus. Caurspīdīgums bija viena no šīm lietām. Mums ir vienkārši tādā ziņā, ka ziedotājs zina, kam stipendija piešķirta, – mēs veicinām to, lai stipendiāts raksta savam atbalstītājam vismaz vienu vēstuli gadā. Daudzos gadījumos ziedotāji grib ar tiem jauniešiem tikties. Ziniet, tās tikšanās ir pacilājošas, tie jaunieši ir fantastiski! Viņi, protams, ir zināma izlase. Prasības viņiem ir vidējā atzīme vidusskolā vismaz 7,5 balles. Šogad, liekas, ir kādi 15–20 studenti, kuriem vidējā atzīme ir 10! Lielākoties tie ir medicīnas un datorzinātņu studenti.

Vai joprojām Vītolu fonda stipendijas var saņemt tikai no laukiem nākušie vidusskolu absolventi?

Var saņemt arī rīdznieks, ja viņam ir grūti apstākļi ģimenē. Ir jau arī tādi, kuriem ģimenes nemaz nav. Dažos gadījumos studijas vēl nav sākušās, bet jaunietis ir palicis uz ielas, nav neviena, kas par viņu rūpētos. Tad mēs piešķiram ārpuskārtas līdzekļus, lai viņš varētu iestāties universitātē, un pēc tam sākas īstā stipendija.

Mums ir laimējies fondam atrast pareizo vadītāju – Vitu Diķes kundzi. Viņa ir fantastiska! Fondā ir pieci lieliski pilna laika darbinieki, Diķe un četri viņas asistenti. Viens no viņiem, Dāvids Rubens, nesen ir izdevis dzejas grāmatu. 

Kad Vītolu fonda atbalstītie studenti studijas ir beiguši, par viņu tālākajām gaitām ziņas tiek vāktas?

Tas ir brīvprātīgi. Daži bijušie studenti uztur kontaktus ar fondu, bet nekādu saistību pret fondu viņiem nav, viņi nevienam nav parādā, stāv uz savām kājām. Zināt, kas ir interesanti – 98 procenti mūsu atbalstīto studentu pēc beigšanas paliek strādāt Latvijā. Viņi visi ir ļoti labi mācījušies un uzreiz dabū darbu. Informācijas tehnoloģiju un datorzinību studentiem darbu piedāvā jau 2.–3. kursā. Man jau šķiet, ka datorzinības varēja studēt vēl vairāk, vismaz laba alga šiem speciālistiem ir nodrošināta. 

Pašlaik stipendiju gribētāju ir vairāk, nekā fonds varētu dot, vai mazāk?

Pašlaik ir tik, cik mēs varam iedot, agrāk gribētāju bija vairāk.

Vai tas nozīmē, ka Latvijas lauki kļūst tukšāki?

Mēs visi zinām, ka tā ir. Šī problēma ir visā Eiropā, dažās valstīs vēl smagāka nekā pie mums.

Kā tas attīstīsies?

Es redzu tumšu bildi, ja kaut kas netiks darīts. Bet demogrāfija ir, varētu teikt, vesela atsevišķa grāmata. 

Jūs to esat dēvējis par Latvijas lielāko problēmu.

Jā, manuprāt, tā ir lielāka problēma nekā Krievija kaimiņos. Jo Krievija patiesībā ir ļoti vāja valsts. Tagad tā sevi novājina vēl vairāk. Vienmēr atkārtoju, ka Krievija nekad neuzbrūk stipram kaimiņam. Jau sešsimt gadu tā rīkojas pēc viena principa – gaida, kad kāds kaimiņš kļūst vājš, un tad to sagrābj. Nevienai NATO valstij Krievija nekad neuzbruks, par to esmu absolūti pārliecināts, jo tad Krievijai ir beigas.

Uzbrukt NATO Krievija var tikai ar kodolieročiem.

Redziet, ar kodolieročiem ir tā – var jau izšaut to raķeti, bet pēc divām stundām viņiem pašiem tāda raķete krīt uz galvas. 

Putins šādu iespēju jau ir apcerējis, sakot, ka krievi tad tiks paradīzē.

Grūti pateikt, kā beigsies Putina drāma. Tur ir ļoti daudz apstākļu, kas iespaido iznākumu. Bez tam nākotne jau ir nepareģojama.

Nu, jūs savulaik rakstījāt, ka karš ar Krieviju ir neizbēgams.

Mēs jau karojam.

Tagad jūs varbūt varat prognozēt, kas notiks tālāk.

Neesmu jau nekāds pravietis, neesmu Finks. Bet šā gada sākumā ģimenes lokā teicu, ka Putins gada beigas nepiedzīvos.

Viens mēģinājums jau nesen bija. Kad Vagner maršēja uz Maskavu, Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieris Leonīds Kalniņš vienīgais redzēja nākotni pareizi, tajā pašā vakarā televīzijā pateica: tā ir Prigožina gulbja dziesma.

Krievija var būt bīstama tieši sava vājuma dēļ.

Jā, tas ir iespējams. Izskatās, ka Putins ir krievu nacionālisma fanātiķis…

Imperiālists.

Jā, un ja viņš nonāk situācijā, kad ir iespiests stūrī, un redz, ka beigas ir, var jau būt, ka viņš nospiež pogu. Bet atomieroča palaišana nav viena cilvēka rokās. Vai tad augsti Krievijas virsnieki, kas tajā iesaistīti, gribēs, lai viņus pašus arī iznīcina? 

Vai Amerika pietiekami palīdz Ukrainai?

Man jau šķiet, ka pārāk piesardzīgi, varēja varbūt dot ieročus ar tālāku iedarbību. Ukraiņi ir apsolījuši nelietot ieročus pret Krievijas teritoriju. Bet tā ir drausmīga netaisnība – krievi var postīt Ukrainas zemi, bet ukraiņi nedrīkst postīt Krievijas zemi. Netaisns karš.

Putins ir sagatavojies tādu karu karot ilgi, pārvērst Ukrainu par neapdzīvojamu platību.

No otras puses, tas nav salīdzināms ar to, ko es jaunībā redzēju Vācijā pēc Otrā pasaules kara. Visa Vācija bija viena liela drupu kaudze! Kijivā tomēr mašīnas brauc, cilvēki pa ielu iet, tur nav tādu postījumu, kādi bija Otrā pasaules kara laikā. 

Kāda ir Rietumu līdzatbildība par to, ka Putins ir varējis tik tālu iet savā agresijā?

Domāju, ka patiesībā nav īstas līdzatbildības. Rietumi dzīvoja naivās cerībās, ka Krievija pamazām pāries uz demokrātiju, un Jeļcina laikā demokrātija jau bija – ar saviem defektiem, bet tomēr demokrātija.

Vai jūs 1991. gadā pēc augusta puča sagrāves ticējāt, ka Krievija var izveidoties par demokrātisku un neimperiālistisku valsti?

Es personīgi – nē. Man nav nekādu ilūziju attiecībā uz Krieviju, ne toreiz, ne tagad. Man ir vesela kaudze grāmatu par Krievijas vēsturi, protams, ne krievu valodā, jo to neprotu, tās ir Rietumos izdotas grāmatas. Ja palasa par Krievijas vēsturi, var redzēt, kā viss tur atkārtojas, sākot ar Jāni Briesmīgo. Putins rīkojas tieši tāpat kā kurš katrs no tiem iepriekšējiem briesmoņiem.

Kas attiecas uz Jeļcina laiku, varbūt tomēr ir drusku nepareizi teikt, ka es nemaz neticēju Krievijas demokratizācijas iespējai. Visupirms es biju ārkārtīgi priecīgs par to, ka Latvija ir atkal brīva, un par Krieviju tik daudz nedomāju. Bija liels prieks un entuziasms, biju krastmalā, kad te bija karogu jūra, mana meita Vidzemē stāvēja Baltijas ceļā…

Tad jau vēl bija Padomju Savienība.

Bija, bet varēja jau redzēt, kādā virzienā viss iet.

Bet vēl jau impērija bija līdz zobiem bruņota.

Jā, kad nopirkām zemes gabalu Ķīpsalā, mani draugi teica: tu esi traks, krievu tanki vēl stāv Ādažos.

No kurienes tad jums radās pārliecība, ka viss beigsies labi?

Nezinu. Varbūt esmu bišķi par daudz optimists.

Kad 1987. gadā trešajā dienā pēc 14. jūnija helsinkiešu gājiena es ieraudzīju, ka pie Brīvības pieminekļa vēl deg sveces un neviens tās nenovāc, brīnījos, jo man labā atmiņā bija 1982. gada 18. novembra rīts, kad redzēju, kā kāda meitene pie pieminekļa noliek puķītes, drīz vien tām pieairējas sētnieks ar slotu un novāc, un pašu meiteni Raiņa bulvārī pie Aeroflot kasēm aiztur vīri civilā…

Mēs ar sievu Latvijā pirmoreiz bijām 1978. gadā, tad pēc tam 1980. gadā, un kopumā 1999. gadā, kad pārcēlāmies uz dzīvi Latvijā, tas mums bija jau 24. brauciens. Cik nu bija iespējams, tik braucām, un man jāsaka tā, ka arī padomju laikā katru reizi, kad mēs atbraucām, te bija drusku labāk nekā iepriekšējā reizē. Varēja redzēt, ka režīms ļogās, kļūst nespējīgāks kontrolēt cilvēkus. 

Kādu jūs ieraudzījāt Latviju 1978. gadā?

Pelēku, nolaistu, ielās daudz uniformētu militāristu. Radi ar mums uzdrošinājās atklātāk runāt tikai uz ielas, kaut kur ejot. Bet cilvēki bija ļoti sirsnīgi, un katru reizi, kad bija ēšana, galdi bija pilni ar ļoti garšīgu ēdienu. 

Nēģi bija galdā?

Šad tad dabūjām arī nēģus.

Jūs esat dzimis rīdzinieks?

Jā. Bet manas saknes no vectēva puses ir no Sēlijas, Seces pagasta. Vectēvam Koknesē bija neliels lauku īpašums, tur dzīvoju vasarās. Tagad to īpašumu atguvām, bet mantinieku bija daudz, pārējie vēlējās pārdot, un tad es arī savu daļu pārdevu. Tā bija kļūda. 

Vai trimdas gados Venecuēlā jūs ticējāt, ka piedzīvosiet brīvu Latviju?

Absolūti ticēju! Redziet, es tolaik aktīvi darbojos un tikos ar tiem cilvēkiem, kurus varētu saukt par trimdas politiķiem, cilvēkiem, kuri centās iespaidot amerikāņus, ka krievi nav tas, ko viņi iedomājas, ar Uldi Gravu, Ilgvaru Spilneru. Nekur tas nebija uzrakstīts, bet to domu precīzi pateica dakteris Muižnieks: ir slikti, ir grūti, bet strādāsim, un gan nāks atrisinājums. Doma bija, ka mums ir jāiztur viena paaudze, bet varbūt arī divas vai trīs, un kādā brīdī neatkarība atgriezīsies. Brazīlijā kolonijā Vārpa, kur latvieši apmetās pagājušā gadsimta 20. gados, ir tādi latviešu pēcnācēji, kas vēl pēc 4–5 paaudzēm runā latviski. Tātad latviskumu var uzturēt, galvenais, lai ir baznīca vai skola.

Intervijās esat teicis, ka visus savus piecus bērnus uzaudzinājāt latviskā garā, lai gan citreiz viņus uz latviešu valodas saglabāšanu esot bijis gandrīz vai ar mušu sitamo jāmudina.

Kad viņi sāka iet skolā, ar skolasbiedriem runāja spāniski un, pārnākuši mājā, arī ar mums runāja spāniski, bet mēs teicām: mājās tikai latviski. Bērnam jārespektē, ko vecāki saka. 

Kā vērtējat Krišjāņa Kariņa valdību?

Valdība nav bijusi slikta. Tai ir ļoti grūts laiks trāpījies. Dzirdēju, ka slavenais režisors Alvis Hermanis teicis: viss slikts, viss negatīvs. Nevaru tam piekrist.

Viena objektīva lieta ir – Latvija ekonomiski atpaliek no Igaunijas un Lietuvas.

Jā, bet tas mums ir no paša sākuma. Daļa uzņēmēju prasti šmaucas, nemaksā nodokļus. Bet ar visu to Latvija visu laiku iet uz augšu, kaut arī varbūt esam aiz lietuviešiem un igauņiem. Kad mana meita mājās komentēja režisora pesimistisko runu, es viņai teicu, ka vairāk pievienojos Čebotarenokas kundzei, kura ir teikusi: nekad latviešu tauta nav dzīvojusi tik labi kā šodien. Ar visām nelaimēm, oligarhiem, bet tomēr nekad nav bijis tik labi. Tagad visi ļoti kritizē Kārli Ulmani, bet, ziniet, mēs ar tēvu Venecuēlā sākumā tirgojāmies kā paunu žīdiņi, braucām ar mašīnu garus ceļa gabalus, es bieži braucu tēvam līdzi, un tādā garā braucienā mēs par visu ko runājām. Mūsu ģimene Latvijā visumā bija bijusi noskaņota pret Ulmani, jo viņš nacionalizēja vairākas bankas, un vienā no tām mans vectēvs bija lielākais akcionārs. Nacionalizācija notika skarbos apstākļos, vectēva nekustamie īpašumi tika notaksēti absolūti zem tirgus vērtības, un viņam neko nesamaksāja. Vectēva brālis, kad Ulmanis viesojās Seces pagastā, bija pat noorganizējis, ka viņam met ar olām. Un, lūk, ar visu šo vēsturi, kad ar tēvu Venecuēlā tajos braucienos runājām, viņš vienmēr teica: "Dēls, atceries, latviešu tauta nekad nav dzīvojusi tik labi kā ulmaņlaikos."

Tagad mums noteikti ir labāk nekā ulmaņlaikos, tagad mums ir tas, kā toreiz visvairāk trūka, – drošība.

Tolaik tādu drošību Latvija nevarēja dabūt, vai ne?

Esmu domājis, kāpēc Ulmanis nepretojās. Man šķiet, tāpēc, ka viņš bija piedzīvojis Pirmo pasaules karu un redzējis, cik drausmīgi Latviju karā izposta. 1939. gadā Latvija jau bija puslīdz savesta kārtībā, un viņš negribēja, ka atkal iet pāri karš un visu atkal izposta. Man šķiet, tāda varēja būt viņa domu gaita. Vai tas tā bija, kas to var zināt?

Ģenerālštābs esot Ulmanim teicis, ka nav jēgas pretoties, jo Lietuvai apsolīta Viļņa, tā nepretosies, tātad krievi var nākt iekšā Latvijā no dienvidiem un ātri pāršķelt Latviju uz pusēm.

Jebkurā gadījumā mums bija bezcerīga situācija. Nebija ne mazāko iespēju apturēt Krieviju.

Savā grāmatā Savējiem esat skarbi kritizējis vācbaltiešus. Vai jums 1905. gadā izpostīto muižu nemaz nav žēl?

Tagad te muižniekus zināmā veidā mēģina attaisnot un muižas glābt. Es tam nepiekrītu. Feodālisms ir ļauna sistēma. Turklāt īsta vara muižniekiem tika dota pēc tam, kad Pēteris Pirmais iekaroja Latvijas teritoriju. Visas greznās muižas ir būvētas pēc 1710. gada. Sistēma bija skaidra – muižnieks izspieda no zemniekiem un maksāja centrālajai varai.

Atgriežamies pie mecenātisma. Kas jums palīdzēja, kad jūs Venecuēlā studējāt?

Mani vecāki sitās nost, smagi strādāja, un Martai tāpat – vecāki, nekādas stipendijas. Bet Venecuēlā izglītība bija faktiski par brīvu, izstudējām abi ar sievu. Pēc tam kad biju piecus gadus nostrādājis par inženieri, Venecuēlā bija kārtējā krīze. Mans nelielais konstruktoru birojiņš vairs nevarēja dabūt nevienu darbu, jo neviens neko nebūvēja, un daži no mūsu klientiem mums nesamaksāja. Tad bija piedāvājums gadu studēt Amerikā maģistrantūrā, es pieteicos un gadu studēju ar stipendiju. Tā ir vienīgā reize, kad esmu saņēmis tādu atbalstu. 

Vītolu fonds atbalsta izglītību. Ko jūs domājat par Latvijas izglītības sistēmu?

Esmu pilnīgi apmierināts. Varbūt kādas kļūdiņas ir, bet sistēma kā tāda ir laba. Es pēc profesijas esmu civilinženieris, šajā specialitātē man ir maģistra grāds. Drusku sekoju mana vecākā mazdēla Miķeļa Bulmaņa studijām Rīgas Tehniskajā universitātē. Viņš studē to pašu, ko savulaik studēju es, un viņš ir ļoti labi sagatavots!

Cilvēki vēl nav sapratuši, ka viena no sliktākajām lietām, ko vecāki var izdarīt, ir sūtīt savus bērnus studēt ārzemēs. Tieši tā, kaut arī daudzi teiks, ka tā nav. Studējot ārzemēs, bērns pazaudē kontaktu ar Latvijas vidi. Ja sieviete aiziet dekrētā uz gadu, tad vēl nav tik traki, bet, ja tie ir divi vai trīs gadi, tad viņa pazaudē kontaktus ar darba vidi; tieši tas pats notiek ar tiem, kas studē ārzemēs. Mums ir liela problēma ar dažiem mazbērniem, kas studē ārzemēs… Teiksim tā, viņiem jau problēmu nav, viņi pēc tam paliek strādāt ārzemēs. Tāpēc es ļoti ieteiktu nesūtīt bērnus uz ārzemēm studēt. Pēc tam kad universitāte pabeigta un grib iegūt maģistra vai doktora grādu, tas jau ir citādāk. Turklāt studijas ārzemju liberālajās universitātēs ir bīstamas, tur narkotikas griežas… Nevienam neiesaku sūtīt bērnus studēt ārzemēs, tā ir liela iespēja, ka tas bērns Latvijai pazudīs. 

Nesūtīt līdz maģistrantūrai.

Jā, jo tad jau viņš ir nostiprinājies, varbūt jau strādājis kādu laiku, tad viņš atgriezīsies. Zinu šādus spējīgus cilvēkus, mūsu bijušos biznesa administrācijas studentus, kuri ar ģimeni atgriežas Latvijā, lai gan viņiem ārzemēs ir bijis ļoti labi apmaksāts darbs. Redziet, ar tām labajām algām ārzemēs ir tā, ka tur arī dzīve ir dārgāka nekā Latvijā, īpaši īre. Klausos, kādas tagad ir īres cenas Savienotajās Valstīs, tas ir kaut kas nenormāls! 

Esat teicis, ka Latvijai ir nākotne. Vai Venecuēlai ir nākotne?

Pašlaik es to neredzu. Tā ir milzīga traģēdija, jo Venecuēlas zeme ir neticami bagāta…

Gandrīz kā Krievija.

Jā, tikai desmitreiz mazāka. Daudzreiz jau esmu stāstījis, ka viens no latviešiem, kurš trimdā izsitās uz augšu, bija mans draugs Pēteris Vanags, naftas inženieris. Vienā brīdī viņš bija kādas Venecuēlas naftas kompānijas prezidents. Reiz viņš man teica: zini, Venecuēlā zināmās smagās naftas rezerves ir tik lielas, ka ar tām var 400 gadu apgādāt visu pasauli. Smago naftu gan ir diezgan grūti iegūt, bet nafta nav vienīgā Venecuēlas dzīļu bagātība. Tomēr Venecuēlai kaut kā neiet. Čavess, pēc tam Maduro ir saindēti ar puskomunistiskām idejām, viņi neprot vadīt valsti. Diktatūra kādu laiku var saimnieciski darboties labi, bet, ja cilvēkiem nav brīvības un valdība visu nosaka, sāk iet slikti. Padomju Savienība sabruka saimniecības dēļ, tagad arī Ķīnai sāk parādīties problēmas. 

Vai Latvija arvien vēl ir iespēju zeme?

Jā, noteikti ir. 

Vai Likteņdārzs ir izdevies tāds, kā bija iecerēts?

Jā. Bet ar Likteņdārzu ir tāpat kā ar Rīgu, tas nekad nebūs gatavs. Likteņdārzs darbojas, vienu gadu tur bija gandrīz 100 000 apmeklētāju. Tur ir patīkama vide.

Ja vēl tur būtu tagad applūdinātais Daugavas kanjons… Atceros, kā piecu gadu vecumā no Kokneses pilsdrupām skatījos tālu lejā uz likteņupi. Varbūt vajadzētu Staburagu no ūdens izcelt?

Neticu, ka Staburagu varētu atgūt. Pļaviņu HES jau nepazudīs.

Esat teicis, ka neiesakāt turēt kaķīšus, sunīšus vai kanārijputniņus.

Kad redzam jaunu pāri staigājam pa ielu nevis ar bērniem, bet ar sunīti siksniņā, tas ir bēdīgi. Bet tā tas ir ne tikai Latvijā – visā civilizētajā pasaulē. Drēzdenē reiz redzējām, ka pa ielu pretī nāk kungs ap piecdesmit gadiem un stumj bērnu ratiņus, bet tur iekšā sunītis. Tas ir simbols Eiropas dekadencei.

Kā tad risināt demogrāfijas problēmu, ja vien tas vispār ir iespējams?

Es demogrāfijas problēmu salīdzinu ar vēzi. Premjers Kariņš reiz teica, ka 20 gadu laikā neviens viņam nav varējis pateikt, kā demogrāfijas problēmu atrisināt. Tāpat ar vēzi – neviens nav atradis ātru un drošu veidu, kā vēzi izārstēt. Bet pie tā tiek strādāts, un situācija pamazām uzlabojas. Dakteris Zvejnieks no Amerikas, kurš Vītolu fondam 20 gadu laikā ir ziedojis pusotru miljonu dolāru, man teica, ka 20 gadu laikā progress vēža ārstēšanā ir milzīgs. Domāju, ja tāpat darītu ar demogrāfju – sarūpētu labus bērnudārzus, atvieglojumus, privilēģijas un pagodinājumus ģimenēm, kurās ir trīs un vairāk bērnu, – rezultāti būtu. Labklājības ministrija būtu jāpārdēvē par Demogrāfijas ministriju un jākoncentrē tajā viss, kas saistīts ar demogrāfiju. Bet, ja valdība neko nedarīs, būs slikti, tad pēc 300 gadiem Latvijā dzīvos tikai 170 000 iedzīvotāju. Krīze ir ļoti nopietna, nevaram paļauties uz to, ka gan jau kāds kaut ko izgudros, ir jārīkojas tagad!

 

CILVĒKS = VALSTS ir rakstu sērija par pilsonisko līdzdalību Latvijā, tās neizmantoto potenciālu un NVO lomu tajā.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds
no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par
Cilvēks = Valsts rakstu saturu atbild SIA
Izdevniecība Dienas mediji.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Olas brokastīs!

Iespējams, ka olas ir viens no populārākajiem brokastu ēdieniem Latvijā, tāpēc šoreiz viens saldais un viens sāļais variants. Abi ir pagatavojami ātri un vienkārši, un abi ir arī ļoti garšīgi. Labu a...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata