Islāms kāpēcīšiem

Turklāt atšķirībā no, piemēram, kristietības islāms jau no laika gala ir vēlējies būt pirmām kārtām nevis abstrakta ticība, bet maksimāli konkrēta un lietišķa pareizas dzīvošanas instrukcija – līdz pat precīzām un detalizētām norādēm, kā pareizi, atvainojiet, slaucīt dibenu.Netīrība – tuvu sātanamNē, tas nav nekāds pārspīlējums: musulmanis nepārtraukti uzmana savu ķermeni un visas tā funkcijas, un arī visu, kas ar to tiek darīts, un visām šīm darbībām ir savi detalizēti apraksti un priekšraksti. Turklāt tam ir arī augsti idejisks pamatojums: visa musulmaņa dzīve ir viena vienīga tīrības pazaudēšanu ķēde, kam seko mēģinājumi to vairāk vai mazāk atgūt, un bez šādiem mēģinājumiem neiztikt.Nevis ticība, bet pareiza rīcībaAr vārdu sakot, islāmā atšķirībā no kristietības galvenais ir ne tik daudz ticība, cik pareiza rīcība atbilstoši ticībai. Kristietība savā būtībā māca, ka cilvēkam ir jānopelna vieta paradīzē, toties islāmā pirmais un galvenais ir ticēt Dievam un pakļauties tam, savukārt izvairīšanās no grēka un kārtīga dzīve ir tikai apliecinājums ticībai, nevis vērtība pati par sevi.Protams, to visu var arī briesmīgi sarežģīt. Nu, piemēram, ir tāds slavens islāma zinātājs un domātājs Abū Hamīds el Gazālī, kurš nonācis pie secinājuma, ka "Dievu var saprast tikai Dievs, taču saprast, ka tu nevari saprast Dieva būtību, nozīmē savā Dieva saprašanā sasniegt iespējami pilnīgāko Dieva saprašanu". Sapratāt? Tas nekas, ka nesapratāt, – tas nav nekāds "normāla" musulmaņa līmenis. "Normālam" musulmanim pietiek ar apziņu, ka Dievu saprast tu nevari, bet tu vari šo to saprast par Dievu – un šo saprašanu īstenot savā dzīvē. Turklāt pats svarīgākais ir nevis mēģināt Dievu saprast, bet viņu mīlēt.Esi patiess, centies pa īstam, dzīvo dzīvi, kādu par labu uzskata Allāhs, – strādā, apprecies, aprūpē ģimeni, piedalies sabiedriskajā dzīvē, pielūdz Dievu, un viss tev būs labi – ja ne šajā pasaulē, nākamajā noteikti. Biļete uz paradīzi nenāk par brīvu, Dievs ļauj cilvēkiem brīvi rīkoties pat tad, ja viņi dara pāri citiem cilvēkiem, un atceries – nav pasaulē vietas, kurā Allāhs tevi neredzētu: ikvienam no mums uz katra pleca sēd pa eņģelim, kas pieraksta visus mūsu labos un sliktos darbus, domas, jūtas. Visu, visu, visu.Visiem, izņemot praviešus, dzīvē sanāk sagrēkot, un arī grēki ir strikti iedalīti dažādās klasēs. Vissmagākie ir kufr un shirk – neticība Dievam un kaut kā pielīdzināšana Dievam – te nu elle garantēta uz visiem laikiem, ja vien žēlsirdīgais Allāhs neatmaigs. Nākamā grēku klase – slepkavība, laulības pārkāpšana utt. Trešā klase – mantiskie noziegumi, bet ceturtā – viss pārējais, ieskaitot arī alkohola lietošanu, melošanu utt., – par šiem grēkiem jūs pastardienā no paradīzes netiksiet atstādināti.Papildus tam ir arī lietas, kas Dievam nepatīk, bet ko viņš tomēr īsti vērā neņem – piemēram, pats Muhameds skaidri un gaiši pateica: šķiršanās ir visnīstamākā no lietām, ko Dievs tomēr atļauj, un arī apprecēšanās ar šķirteni nav nekas kategoriski nepieņemams.Taču kopumā, kamēr kristiešu izpratnē cilvēkiem piemīt iedzimtais grēks, ko viņi nevar uzvarēt saviem spēkiem un kam viņiem tad arī nepieciešams Jēzus atbalsts, musulmaņu izpratnē grēks ir nevis cilvēka iedzimta īpatnība, bet gan nepaklausība Dievam un viņa gribai.Visu rakstu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!