Darbspēka migrācija turpinās, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc cīņa ar ārvalstīs mītošiem uzturlīdzekļu nemaksātājiem kļūst arvien aktuālāka. EP regula palīdz risināt konfliktu ES valstīs. Taču, ja alimentu nemaksātājs, kas pārsvarā gadījumu ir bērna tēvs, pārvācas uz dzīvi ārpus ES, tad otram bērna vecākam nākas krietni vien pacīnīties, lai kaut ko panāktu. Izņēmums ir Norvēģija, Ukraina, Albānija, kā arī Bosnija un Hercegovina, ar ko Latvija šajos jautājumos pērn vasarā sāka sadarbību. Tomēr šādi regulējumi palīdz risināt tikai atsevišķus gadījumus, un liela daļa bērnu joprojām paliek aiz borta. Proti, pat ja regula padara vienkāršāku uzturlīdzekļu piedziņu konkrētās valstīs, tā joprojām nelīdz situācijā, ja persona ir bez oficiāliem ienākumiem. Līdz ar to var secināt, ka cīņa pret ēnu ekonomiku ir cieši saistīta arī ar vientuļo vecāku iespējām nodrošināt pienācīgus apstākļus savām atvasēm. Turklāt persona, kas izvairās no uzturlīdzekļu maksāšanas, tikpat labi var pārvākties uz valsti, kas nav ne ES, ne arī jau iepriekšminētās izņēmuma valstis, ar kurām parakstīts līgums Hāgas konvencijas ietvaros. Tādos gadījumos visbiežāk izvēršas bezcerīga cīņa, pat ja alimentu nemaksātājs saņem oficiālus ienākumus.
Gatavoties trakākajam
Ar savām bažām pie Dienas vērsās Ieva. Viņa ir Latvijas pilsone, kas apprecējusies ar ārzemnieku, laulībā piedzimuši divi bērni. Vecākais dēls tepat Latvijā nākamgad sāks skolas gaitas. «Pēc desmit gadu kopdzīves nolēmām šķirties, daudzu apsvērumu dēļ tā vairāk bija mana iniciatīva. Sarunājām, ka abi bērni paliks manā aprūpē, tātad alimenti jāmaksā tēvam. Pēc ilgām sarunām viņš nosauca summu, ko būtu gatavs maksāt. Viņa piedāvātais risinājums nenosegtu pat pusi no izdevumiem,» stāsta Ieva. «Zinu, ka bērni viņam ir svarīgi, un ceru, ka viņš ar laiku sapratīs pats, ka bērnus aprūpēju un audzinu es, ka tam veltu ne tikai visu savu naudu, bet arī visu laiku.»
Tomēr salīdzinoši mazā summa, ko bērna tēvs gatavs maksāt, nav visa problēma - viņš atklājis, ka pārvāksies dzīvot uz citu valsti un, visticamāk, atgriezīsies savā dzimtenē, kurai nav nekādu sadarbības līgumu ar Latviju uzturlīdzekļu piedziņas jomā. Sieviete jau konsultējusies ar notāru, kas atklājis, ka tādā gadījumā piedzīt uzturlīdzekļus, pat ja viņam būtu oficiāls darbs, būs visai sarežģīti.
«Šajā situācijā uzturlīdzekļu piedziņa būs uz pieteicējas pleciem, mums nav sadarbības ar šo valsti,» atklāj Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijas Starptautiskās sadarbības nodaļas juriste Inese Plone. Viņa vēl piesauc Krieviju un ASV, kur šo jomu regulē starpvalstu līgumi. Ar citām valstīm tādu instrumentu nav. Šādās situācijās I. Plone aicina atrast juridisko pārstāvi konkrētajā valstī, kas palīdzētu orientēties formalitātēs.
Krāj parādu
ES valstu ietvaros regula darbojas samērā nesen - no 2011. gada. Pērn nosūtīti 145 pārrobežu pieteikumi par sprieduma izpildi. Visvairāk pieteikumu fonds sūtījis uz Īriju, Angliju un Vāciju, arī Zviedriju. «Mēs aizsūtām, spriedums tiek pasludināts par izpildāmu šajā konkrētajā valstī, persona tiek aicināta maksāt. Ir lietas, kur personas sāk to darīt, tomēr bieži ir gadījumi, ka tām nav oficiālu ienākumu. Ir gadījumi, kad cilvēks dzīvo no pabalstiem. Tad konkrētās valsts iestāde sniedz savu atzinumu, norādot, ka personai patlaban nav iespēju maksāt uzturlīdzekļus, un fonds izmaksā viņa vietā,» stāsta I. Plone.
Valstis regulāri pārskata to, vai konkrētā persona ir spējīga sākt maksājumus. Tiesa gan, regularitāte ir visai nosacīta: tas, vai persona saņem oficiālu algu, tiek pārskatīts reizi trijos gados. Uzturlīdzekļu nemaksāšana gan nenozīmē, ka persona var mierīgi uzelpot - katrs pārskaitījums, ko Uzturlīdzekļu garantiju fonds veic nemaksātāja bērniem, tiek ieskaitīts kā parāds, kas būs jāatdod, tiklīdz sāks parādīties oficiāli ienākumi. Piemēram, pērn par bērnu līdz septiņiem gadiem fonds izmaksāja 90 eiro mēnesī, par bērnu no septiņiem līdz 18 gadiem - 108 eiro mēnesī.
Ja uzturlīdzekļu maksātājam ir oficiāli ienākumi, aina ir citāda. Ja atbildētājs pastāvīgi dzīvo un strādā kādā no ES valstīm vai arī zemēm, ar ko Latvijai ir sadarbība, uzturlīdzekļu apmēru nosaka tiesa. Tā izvērtē abu pušu finansiālo stāvokli, bērna vajadzības, tiek analizēti abu vecāku iesniegtie pierādījumi. Spēkā esošo spriedumu var lūgt izpildīt citā ES dalībvalstī, ja atbildētājs tur pastāvīgi dzīvo un strādā. Ar pieteikumu par spriedumu izpildi jāvēršas Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijā. Tāpat pieteicējs var prasīt uzturlīdzekļu piedziņu uzreiz citā ES dalībvalstī, iesniedzot pieteikumu par sprieduma piedziņu.
Grib nokaunināt
Kopš 2011. gada, kad notariātam tika nodota atbildība par laulību bezstrīdus šķiršanās lietām, zvērinātu notāru praksē aktuālas kļuva arī vienošanās par bērna uzturlīdzekļiem. Notārs šķir laulību tikai tādā gadījumā, ja abi rakstveidā ir vienojušies par kopīgā nepilngadīgā bērna uzturlīdzekļiem. Kā norāda zvērināta notāre Linda Damane, par uzturlīdzekļiem vecāki var vienoties arī apstākļos, ja laulība netiek šķirta. Visbiežāk gan notariātā iegriežas tie vecāki, kas savai savienībai nolēmuši pielikt oficiālu punktu, un tad noslēgta vienošanās ir obligāta.
«Notārs nevar uzlikt pienākumu kādam maksāt uzturlīdzekļus. Notārs nav tiesnesis. Sastādot vienošanos, mēs pamatojamies uz to informāciju, kuru paši klienti ir snieguši. Turklāt notariāta kompetencē ietilpst tikai tādas lietas, kurās nav strīda vai arī kurās notārs spēj panākt strīda risinājumu,» skaidro L. Damane. Pārsvarā šādā veidā lietas kārtot izvēlas personas, kas izvairās no liekas publicitātes, kā arī mazpilsētu iedzīvotāji. «Dažkārt, slēdzot vienošanos par uzturlīdzekļiem, notārs ir arī psihologs un veselā saprāta sargs. Reizēm mātes ir tik aizvainotas, ka paziņo, ka viņām neko no bērna tēva nevajag, lai tikai viņš pazūd no viņu dzīves. Viņas uzsver, ka pašas ir spējīgas uzaudzināt bērnu, tādā veidā cenšoties tēvu nokaunināt,» ikdienas ainu ieskicē notāre. Tāpat nav retums gadījumi, kad, slēdzot vienošanos, bērna māte aicina notāru tajā iekļaut pēc iespējas mazāku uzturlīdzekļu apmēru, jo bērna tēvs tāpat tos nemaksāšot - tāds bijis vīra ultimāts, piekrītot laulības šķiršanai. Viņš dodot naudu bērna uzturam tad, kad viņam tāda parādās, un tik, cik daudz var atļauties. Vai arī gadījumi, kad bērna tēvs atmaksā bērna mātes ņemto kredītu, kā kompensāciju pretī saņemot mutisku solījumu neprasīt bērnam uzturlīdzekļus.
Vēl mainīsies
Pašreizējā EP regula katrā ziņā ir labāk nekā nekas, tomēr tā ir ļoti nepilnīga. Saeimas deputāte, juriste Inese Lībiņa-Egnere (Vienotība) uzsver, ka viena no lielākajām problēmām ir saistīta ar pārvietošanos no vienas ES valsts uz otru. «Bieži vien šie cilvēki tur strādā nelegāli, bieži viņi nav deklarējuši savu dzīvesvietu, līdz ar to regulu piemērot neizdodas,» skaidro deputāte. Viņa gan pieļauj, ka regulai vēl būs grozījumi. «Šeit ir jāsaprot, ja groza regulu, tas ir ilgs process, jo ir jāpiedalās visām ES dalībvalstīm. Tas var ilgt gadiem. Tomēr ir skaidrs, ka pierādīšanas līdzekļiem vairāk būtu jābūt faktiskiem, nevis juridiskiem. Piemēram, neskatīties uz deklarēto dzīvesvietu, bet, ja ir iespējams, skatīties faktisko. Saeimas Eiropas lietu komisijā mēs gan neesam dzirdējuši, ka no Latvijas šāda inciatīva nāktu.»