Cilvēkam jau nekad nav labi. No vienas puses, ja Valsts prezidenta ievēlēšana notiek bez plaša atspoguļojuma t. s. publiskajā telpā, - slikti. No otras puses, pieļauju, ka četras kandidātu sejas, kas vienu un to pašu atkārto dažādos formātos, arī jau apnikušas. Cik var! Īsi sakot, atkal slikti.
Lai kā arī būtu, vispārzināmu patiesību klāstīšana ar svinīgu sejas izteiksmi kandidātu izpildījumā, šķiet, noslēdzās šonedēļ ar visnotaļ labi sagatavotām debatēm LTV (neba kolēģi varēja ietekmēt kandidātu tekstu saturu un manieres). No visiem šiem verbālajiem plūdiem, labsirdīgi un apcerīgi spriežot, atlikums varētu būt tāds, ka izkristalizējušies vairāki vārdu savienojumi, kuru saturu publikas sabiedriski aktīvā daļa varētu turpināt apspriest neatkarīgi no tā, kurš konkrēti kļūs par valsts pirmo amatpersonu.
Piemēram, ko mēs saprotam ar jēdzienu «spilgta personība»? Cik saprotu, tas ir viens no kritērijiem, lai kandidātu atzītu par cienījamu. Ļoti labi. Un, par spīti populācijas nelielajiem apmēriem, «spilgtas personības» mums ir - sākot ar Lembergu, beidzot ar Āboltiņu. Derētu? Varu iedomāties latvju liberālo aprindu reakciju. Labi, bet kas tad ir vēlamais «spilgtums»?
Kritērijs «labi pazīst Latviju, tās cilvēkus». Ļoti labi. Kādi varētu būt kritēriji šim kritērijam? Ir bijis x pašvaldībās? Lieto sabiedrisko transportu? Kāds no radiniekiem devies peļņā uz ārzemēm? Izprot Latvijas ekonomikas īpatnības?
«Spēj iedvesmot». Uz ko? Lepnumu par Latviju? Lielāku iecietību pret līdzcilvēkiem? Aktīvāku interesēšanos par valstī notiekošo? Apzinīgāku nodokļu maksāšanu?
«Stingrs mugurkauls». Kādās situācijās tāds būtu nepieciešams?
«Spēj vienot sabiedrību». Kā mēs šo vienotību saprotam? Kā potenciāli domstarpības raisošu jautājumu necilāšanu? Kā mēs vispār mērām «vienotību» tādā sabiedrībā, kāda nu Latvijā objektīvi ir? Kas katram no mums ir vienotības vārdā pieļaujamais vai pat nepieciešamais kompromisu līmenis?
Ja līdz šim lasītais izklausās kā smīkņāšana, no sirds saku, ka tā tas nav domāts. Vienkārši, regulāri krāmējoties ap dažādiem tekstiem sociālajās un humanitārajās zinātnēs, esmu secinājis, ka ir ļoti svarīgi izrunāt, ko kurš ar vienu un to pašu vārdu saprot. Pretējā gadījumā mēs nereti, piemēram, «Eiropas vērtību» gadījumā, atduramies pret to, ka katrs runā par kaut ko citu.
Lai nu paliek tās prezidenta vēlēšanas. Toties auglīgi būtu, ja tās izrādītos impulss debatēm par to, ko kandidātiem izvirzītie kritēriji mums nozīmē. Pat ja debates atklātu, ka versijas ir dažādas un pretrunīgas, pati saruna būtu rezultatīva un tālākas pārdomas raisoša.