Tas ir ļoti pareizs lēmums, raugoties no eksporta veicināšanas viedokļa. Jo attīstīties mēs varam tikai caur eksportu. Šajā gadījumā tas paver iespēju būt ekskluzīviem šajā segmentā. Tā ir mūsu prece. Labā ziņa ir arī tā, ka pārtikas jomā pagājušā gada kritums pret iepriekšējo bija tikai 1%, tāpat labi, ka jau otro gadu pozitīva ir bilance starp importu un eksportu. Tas nozīmē, ka iekšējā tirgū patērētājs ir lojālāks tieši vietējiem pārtikas produktiem, arī lauksaimniecības precēm - augļiem, dārzeņiem. Starpība nav liela - 8,5 miljoni eiro uz kopējā 2,1 miljarda eiro apjoma - , bet tik un tā tas ir pozitīvi, jo vēl līdz 2012. gadam bija negatīva bilance.
To, ka vietējo preču patēriņš pārsniedz importa patēriņu, noteikti nosaka vairāki būtiski faktori, tajā skaitā konkurētspējīga kvalitāte?
Bez šaubām. Un nacionālā kvalitātes zīme - Karotītes, ko piešķiram, - arī dod savu pienesumu, jo iepirkumos ar prioritāti iet tieši vietējie produkti, nevis lētāki ievestie.
Jā, ir zināms, ka Zaļo karotīti piešķir produktiem, kuri tiek ražoti Latvijā un 75% no produkta ražošanā izmantotajām izejvielām ir vietējās, produkts atbilst paaugstinātas kvalitātes standartiem. Bet Bordo karotīti piešķir produktiem, kuru pilns ražošanas cikls tiek veikts Latvijā un produkts atbilst paaugstinātas kvalitātes standartiem, kaut produktu ražošanai nepieciešamās izejvielas var arī nebūt vietējās. Abas zīmes dod priekšrocības valsts un pašvaldību iepirkumos. Taču, ja karotītes zīme kļūst tik vērtīga, vai varam būt droši, ka kāds to var izmantot mazāk kvalitatīva importa produkta tirgošanai?
Teorētiski pastāv iespēja produktam, kas pelnījis Karotītes zīmi, piepirkt, pielikt klāt lētāku ievesto. Bet tas jau ir kontroles jautājums. Šo jomu pašlaik ļoti aktīvi uzrauga mūsu Pārtikas un veterinārais dienests.
Nacionālā kvalitātes zīme ir palielinājusi iekšējo tirgu, izspiežot importa produkciju. Šī tendence būtu jāturpina. Gan uzņēmumu, gan produktu skaits, kam piešķir Karotīti, nepārtraukti pieaug.
Varat nosaukt skaitļus?
Zaļo karotīti izpelnījušies jau vairāk nekā 300 produktu, bet Bordo karotīti - pāri par 60. Šajā gadā attīstību plānojam divos virzienos - gan vairāk iesaistot uzņēmumus, gan arī veicinot patērētāju lojalitāti. Un te būtiski piebilst, ka tā nav nekāda privātā - tā ir valsts, nacionālā kvalitātes zīme.
Plānojam Karotīšu ieviešanu arī sabiedriskajā ēdināšanā. Tas būtu pozitīvs solis cilvēku lojalitātes veidošanai. Uz šo iniciatīvu pozitīvi atsaucas Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācija - viņi varētu būt gatavi izstrādāt kritērijus kvalitātes zīmes piešķiršanai. Tas gan varētu būt sarežģīti, jo ēdienu pagatavošanā izmanto daudzus un dažādus produktus.
Kā vērtējama Latvijas pārtikas ražotāju eksportspēja?
Ir tāda īpatnēja tendence, ka, kaut gan ieilgusi krīze ir visā Eiropas Savienībā, lielāko Latvijā ražotas pārtikas eksporta daļu veido tieši Eiropas Savienības tirgus, tie ir 57%. Un tikai 43% pārtikas preču tiek eksportēti uz trešajām valstīm. Bet mēs domājam, ka pagājušais gads bija atspēriena gads arī darbības paplašināšanai trešajās valstīs, jo ļoti intensīvi strādājām šajā virzienā. Atdeve šajā jomā sāk parādīties gada laikā, līdz ar to domājam, ka šogad pieaugs Latvijas pārtikas preču eksports uz trešajām valstīm un minētās proporcijas izlīdzināsies.
Mums ir pietiekami daudz ražotāju, kas var piedāvāt savu produkciju lielajiem tirgiem atbilstošos apjomos?
Lielajiem ražotājiem nav nekāda atbalsta no valsts, bet viņi vienīgie var veidot pamattendences arī eksportā. Mazie ražotāji var iekarot nelielus nišas tirgus, bet viņu pienesums kopējā bildē nav tik iespaidīgs. Bez šaubām, lielie ražotāji, kā NP Foods, Food Union, Spilve un citi, nosaka eksporta vērtību. Pozitīvi, ka pārtika un lauksaimniecības produkti kopumā, pēc Eurostat ziņām, saglabā savu lielo pienesumu mūsu valsts mērogā.
Latvijā pārtikas nozare var attīstīties, tikai balstoties uz eksportu. Jo iekšējais tirgus ir tik liels, cik ir, stipri daudz vairāk paši neapēdīsim. Tāpēc vērtībā tas var palielināties nedaudz - ar produktiem, kam augstāka pievienotā vērtība. Savukārt attīstīties varam, ja vairāk eksportējam.
Uz kādu atbalstu var cerēt eksportētāji?
Pagājušajā gadā gan caur kvalitātes klāsteri, gan ar Ekonomikas ministrijas atbalstu norisinājās daudzi eksporta veicināšanas pasākumi. Uzņēmumiem mūsu federācijas pārtikas klāstera ietvaros bija 162 vizītes. Jau ir noslēgti piegāžu līgumi uz Zviedriju, Somiju, Dāniju, Čehiju. Un vairāk nekā 14 uzņēmumu jau veikuši piegādes. Tās ir gan zivis, gan konditoreja, čipsi, piena produkti utt.
Kā ir ar valsts atbalstu eksportējošiem uzņēmumiem, sakārtojot likumus un citus normatīvos aktus?
Pieņemti divi nozīmīgi likumi. Viens attiecas uz negodīgas mazumtirdzniecības prakses aizliegumu, pirms tā pieņemšanas bija ļoti asas diskusijas vairāku gadu garumā, bet tika panākts kompromiss. Pašlaik Konkurences padome apkopo uzņēmēju un tirgotāju atsauksmes, mēs turpināsim šajā gadā to slīpēt, lai būtu skaidri saprotami regulējumi, ko nebūtu iespējas traktēt divējādi. Otrs likums attiecas uz transtaukskābju ierobežošanu, jauno normu ieviešanai paredzēts pārejas periods. Visā Eiropas Savienībā tas ir aktuāli. Latvijā tika veikts pētījums, pozitīvi ir tas, ka pie mums tā problēma nav tik dramatiska, kā varbūt šķiet, - vairums no mūsu produktiem iekļaujas transtaukskābju normu robežās. Bez šaubām, ir tādi uzņēmumi, kuriem ir vajadzīgs šis pārejas periods, lai pielāgotu tehnoloģijas un arī izejvielas. Bet vispozitīvākais šajā likumā ir tas, ka tas attieksies arī uz importa produktiem. Un te iestājas tirgotāju atbildība, ko viņi ieved Latvijā - no kādām izejvielām ražotu un ar kādu transtaukskābju līmeni.
Vai importu ir reāli izkontrolēt? Jo tas, ko trešās valsts ražotājs uzraksta uz iepakojuma, var nesakrist ar reālo saturu. Un arī tirgotājs diez vai visam var taisīt analīzes.
Tieši tā. Tāpēc valsts budžetā noteikti ir jāparedz resursi Pārtikas un veterinārā dienesta kontroles kapacitātes celšanai. Lai nebūtu tā, ka likums ir tikai uz papīra vai ka pārbauda tikai vietējos uzņēmējus. Tas ir ierakstīts arī Zemkopības ministrijas iniciatīvās, es ceru, ka valdība panāks, ka šos resursus izdalīs.
Vēl viena joma, kas saistīta ar resursiem un kapacitāti, - sabiedriskās ēdināšanas sektors. Šīs prasības par pieļaujamo transtaukskābju līmeni būs attiecināmas arī uz sabiedriskajām ēstuvēm, restorāniem. Tas pirmām kārtām skars ātro ēdināšanu, kur transtaukskābes ir augstā līmenī un kā produktus iecienījuši arī bērni. Mērķis ir ātro dzīvesveidu maksimāli sabalansēt ar veselīgu dzīvesveidu, un tas attiecas arī uz pārtiku, ko uzņemam enerģijai.
Kad cilvēki veikalā izvēlas preci, tās sastāvs uz etiķetes brīžiem rakstīts tik sīkiem burtiem, ka nav salasāms. Tur līdz ar to visu ko var sarakstīt.
Mēs nevaram uztaisīt iepakojumu daudz lielāku par pašu produktu. Bet ir labi, ka mūsu vietējie uzņēmēji ieviesuši praksi būtiskāko uz iepakojuma izcelt lieliem burtiem. Piemēram, ir uzraksti «Bez e-vielām». Tas uzreiz redzams. Tā ir brīvprātīga iniciatīva, un šādiem uzrakstiem uz maizes un citu produktu iepakojuma patērētāji pievērš ļoti lielu uzmanību. Un tas priecē, ka mūsu sabiedrība savai veselībai sāk pievērst aizvien vairāk uzmanības. Tā vispār ir kopīga tendence arī pārtikas ražotājiem Latvijā - orientēties uz veselīgākiem produktiem. Ļoti svarīgs šajā jomā ir arī iepakojums, kas ļauj novērst oksidāciju. Tas būtisks faktors arī eksportā, lai ir maksimāli dabiski produkti ar ilgāku lietošanas termiņu. Šajā virzienā esam iecerējuši attīstīt kompetenču centru. Jau ir daudzi projekti kopā ar zinātniekiem un ražotājiem, lai varētu virzīties uz jaunu maksimāli dabisku pārtikas produktu ar labāku glabāšanas laiku radīšanu.
Vai atbalsts eksportētājiem ietver arī apmācību pārdošanas jomā? Jo viena lieta ir saražot labu preci, taču to jāprot arī realizēt svešos tirgos.
Pārtikas uzņēmumu vidū ir ļoti laba pieredzes apmaiņas sistēma - mums ir izveidots eksporta klubiņš, tajā tie, kas jau pieredzējuši eksportā, stāsta mazāk pieredzējušajiem gan par visiem puniem, kas uzdauzīti, iekarojot jaunus tirgus, gan arī kādā veidā iespējams apiet daudzos zemūdens akmeņus un kādā veidā virzīties vairāk uz eksportu. Mēs šādas tikšanās plānojam organizēt regulāri tieši pārtikas nozarē strādājošajiem.
Mums ir arī apmācību projekts, kurā iepriekšējā piecu gadu periodā bija apmācīti vairāk nekā 2200 nozarē strādājošo. Mēs noteikti turpinām šo izglītības programmu.