Veselības ministra izteikumi par nepieciešamību nodalīt valsts apmaksāto veselības aprūpi no maksas aprūpes esot pārprasti (pats Belēvičs, premjere). Salīdzināju ministra vakardienas preses konferencē izklāstīto un ministrijas pārstāves aizvakar pausto - nekādus būtiskus ļauno mediju sagrozījumus nepamanīju. Tomēr lai nu būtu, attiecīgi ministrs, sasaucot preses konferenci, izmantoja iespēju vēlreiz žurnālistiem pastāstīt, cik labs viņš ir.
Ja neironizē, tad Belēvičs (atbilstoši savai izglītībai) kārtējo reizi demonstrēja spēju domu formulēt precīzi, iezīmējot kontekstu un likumsakarības. Un tomēr dažas lietas viņš, rakaris, manuprāt, uzskatīja par labāku neminēt.
Pirmā. Ja viens no priekšlikumu mērķiem ir palielināt naudas plūsmas, vienkāršoti izsakoties, lielo valsts slimnīcu virzienā, tad tas ne tikai, iespējams, nāks par labu pacientiem, bet arī pašam ministram. Jo ar šiem spēlētājiem labāk sadzīvot draudzīgi. Privātās medicīnas pārstāvju vaimanas sadzirdēs retais medijs, bet gruntīgs sižets Stradiņu vai Gaiļezera protestu gadījumā gan garantēts. Kuram politiķim tas vajadzīgs?
Otrā. Preses konferencē daudz tika piesaukta ģimenes ārstu «līdzatbildība», «loma» utt., bet realitātē tieši ģimenes ārsti būs tie «sliktie», kuriem vajadzēs ar pacientiem skaidroties un noraidoši kratīt galvu. Tāpēc, jā, priekšlikumi var palielināt ģimenes ārstu rīcībā esošo līdzekļu apjomu (tik ātri neizsmels t. s. kvotas) un tas nāks par labu pacientiem, tomēr emocionāli ģimenes ārstiem būs baigi skarbi. Jācer, ka ministrs ar viņiem to pārrunās (ne tikai sūtīs rakstiskus aicinājumus būt disciplinētiem normatīvo aktu ievērošanā).
Trešā. Cik noprotams, arguments jebkuram ierosinājumam, kas raisa pretestību, ir nepietiekamais finansējums veselības nozarei, piemēram, rēķinot to procentos no IKP. Belēvičs kā profesionālis nevar nezināt, ka tās pašas problēmas - pakalpojuma nepieejamība utt. - ir arī valstīs (tostarp ASV), kur finansējums (procentos no IKP) ir trīs reizes lielāks nekā Latvijā. Populācija Rietumos noveco ar visām no tā izrietošajām sekām, vienlaicīgi zinātnes attīstības rezultātā medicīna piedāvā arvien vairāk tehnoloģiju un medikamentu, kurus pacients no viņa kā indivīda tiesību viedokļa leģitīmi vēlas saņemt. Nozares nepietiekamais finansējums no valsts budžeta Latvijā nav noliedzams, bet konceptuāli arī tā palielināšana problēmas neatrisinās. Tāpēc būs ļoti interesanti, kā ministrs, kas sevi redz kā drosmīgu politiķi, definēs valsts apmaksāto pakalpojumu grozu, ārpus kura pacientam būs jāpaļaujas tikai uz sevi.