Situācija pēdējos gados ir nedaudz uzlabojusies. Ir veikti daži pilotprojekti, top veloceļu standarti ceļu būvē, ir runas par VEF tilta pārbūvi. Pozitīvi, ka pieaudzis ne tikai velobraucēju skaits, bet arī palielinājusies izpratne par velosipēda lomu satiksmē. Un ne tikai sabiedrībā, bet arī pašvaldībām, dažādu institūciju vadītājiem. Taču, ja salīdzinām, piemēram, pašreizējo Rīgas veloinfrastruktūru ar ideālo, tad, protams, ir vēl ļoti, ļoti tāls ceļš ejams.
Kādā ziņā?
Jāpaskatās plašāk. Iedzīvotāju skaita ziņā pēdējos 20 gados Rīga sarūk, īpaši centrs, bet vienlaikus izplešas Pierīga. Tas noved pie tā, ka aizvien vairāk cilvēku pārvietojas ar automašīnām, degradējot pilsētvidi, un jebkurš mēģinājums kaut kā citādi veidot transporta sistēmu Rīgā tiek uztverts kā apzināts mēģinājums iznīdēt autobraucējus. Bet ir pienācis laiks paskatīties uz visu savādāk, filozofiskāk. XX gadsimtā, būvējot ielas, galvenais bija, cik mašīnu var izbraukt cauri noteiktā laika posmā, tagad, XXI gs., būtiski, cik cilvēku var izbraukt. Līdz ar to ir kompleksi jāskatās uz pārvietošanās paradumiem kopumā, un velotransports ir tikai viena no iespējām blakus auto stāvparkiem, stundas biļetei sabiedriskajā transportā u. c. instrumentiem. Pētījumā ir noskaidrots: ja būtu attīstīta droša veloinfrastruktūra, 23% būtu gatavi pārvietoties ar velosipēdu. Vismaz daļa būtu tagadējo šoferu, ar laiku arī vecāki ar bērniem, seniori. Tas ir reāli sasniedzams, jo, piemēram, Kopenhāgenā ar velosipēdu ikdienā pārvietojas aptuveni 40%.
Kā vērtējat esošo velojoslu tīklojumu Rīgā?
Tas ir izstrādes procesā. Šobrīd nepietiekams gan tīkla pārklājuma, gan arī izpildes kvalitātes ziņā. Mans priekšlikums ir tīklu balstīt uz maģistrāliem veloceļiem, kas savienotu centru ar apkaimēm. Tam šobrīd ir vairāki šķēršļi. Viens ir tīri normatīvs, birokrātisks - kad nākam ar priekšlikumu izveidot pilnvērtīgu veloinfrastruktūru, bieži nākas dzirdēt atrunas, ka mūsu likumi to nepieļauj, ka jāpārceļ bortakmeņi, bet tur apakšā ir komunikācijas un bortakmeni nedrīkst likt uz komunikācijām… Domāju, ka to var atrisināt, ja vien būtu gribēšana. Otrs šķērslis ir sabiedriskā doma - cilvēkiem ir jāskaidro, kāpēc tas ir vajadzīgs, ka tā nav izdabāšana velosipēdistiem, bet gan kopīga nepieciešamība, lai mums būtu pievilcīgāka, vieglāk sasniedzama pilsēta un lai ielas atkal kļūtu cilvēkam draudzīgākas. Pozitīvi, ka beidzot ir pieķērušies potenciālam maģistrālam veloceļam - K. Barona ielai.
K. Barona ielā top rekomendējoša velojosla, kas daudziem nepatīk.
Ja pa maģistrālu veloceļu nevar palaist 12 gadu vecu bērnu, tas nav maģistrāls veloceļš. Ideālajā gadījumā šī rekomendējošā velojosla ar laiku varētu pārtapt par pilnvērtīgu nodalītu veloceļu, attiecīgajā ielā piekļuvi ļaujot tikai piegādes un vietējo iedzīvotāju auto. Līdz ar to par šābrīža risinājumu es neesmu lielā sajūsmā, taču ļoti nesatraucos, jo to vēlāk ar vienkāršiem līdzekļiem būs iespējams pārveidot par vēlamo risinājumu.
Kuras ielas vēl varētu veidot par velomaģistrālēm?
Avotu iela ir lieliska diagonāla iela, kas Dreiliņus, Pļavniekus, daļu Purvciema savieno ar centru. Pa to iet sabiedriskais transports, kuram bieži jāstāv sastrēgumos. Ja kaut kur ierobežojam autosatiksmi, tad tas jādara tā, lai ieguvēju būtu pēc iespējas vairāk un uzreiz - šajā gadījumā sabiedriskais transports un riteņbraucēji. Velosatiksmei plašāk būtu izmantojams platais Zemitāna tilts, kas, saslēdzoties ar K. Barona ielu, savienotu centru ar Purvciemu. Jādomā risinājums Vanšu tilta šķērsošanai - tas jau ir velosatiksmes visvairāk noslogots, taču riteņbraucēji spiesti šaurās ietves dalīt ar gājējiem un pakļaut sevi nāves briesmām nepārdomātajās nobrauktuvēs.
Uz esošajām velojoslām bieži redzamas stāvošas automašīnas. Kā pret to cīnīties?
Tur ir viens risinājums - skrupuloza policijas kontrole. Tolerances, pierašanas laiks pagājis.
Kas darāms, gaidot Latvijas simtgadi?
Viens no reālākajiem darbiem, kas jau ir iesākts, ir sakārtot pamatus. Tā ir likumdošana, noteikumi, standarti. Kad tas izdarīts, vairs nebūtu formālu ieganstu atrunām. Ko darīt vai nedarīt būtu atkarīgs tikai no politiskās gribas.