Līdzšinējais domes priekšsēdētājs Gunārs Zunda ar sarakstu Salaca tika pie trim balsīm, bet viens krēsls ir Kristīgi demokrātiskajai savienībai. Par H. Rokpelni nobalsoja visi domes deputāti, kaut G. Zunda neslēpj, ka bija gatavs vadīt novadu arī turpmāk.
Jaunais un bijušais
Pēc augstskolas beigšanas H. Rokpelnis piedāvājis Mazsalacas domei uzrakstīt vienu projektu, bet uzaicināts vadīt Tūrisma informācijas un uzņēmējdarbības atbalsta centru. Pašreizējā komanda sākusi veidoties pusgadu pirms vēlēšanām, un diezgan ilgi nav bijis skaidrs, kurš būs saraksta līderis. Jautāts, vai viņam šobrīd ir opozīcija, H. Rokpelnis atzīst - mēs esam pārāk mazs novads, lai atļautos politiskas spēles pozīcijās un opozīcijās. 2009. gadā, kad tikko bija izveidojies novads, Gunāra Zundas vadītais saraksts Salaca ar 75,98% balsu ieguva 10 deputātu vietu no 13. Tagad vēlētāju atbalsts sarucis un varētu runāt par bijušā priekšsēdētāja nonākšanu opozīcijā, tomēr īpašu kritiku viņa teiktajā pagaidām nedzird. G. Zunda pēc varas maiņas uzlabo veselību, taču par nākotnes plāniem nestāstot nevienam, kur nu vēl žurnālistiem.
Lūgts iezīmēt Mazsalacas novada nākotnes vīziju, H. Rokpelnis atzīst, ka esošajā situācijā, kad novads turas tikai uz lauksaimniecības un mežistrādes, varētu iztikt ar pusi no pašreizējiem iedzīvotājiem: «To es noteikti negribu piedzīvot, un risinājums ir viens - kāda ražotne. Var jau runāt par tūrismu, bet tā ir blakus nozare. Mums ir Skaņaiskalns, esam ar dabas bagātībām apveltīti, bet peļņu tas nenes.» Dabas parka apmeklētāju skaits svārstās starp 10 un 15 tūkstošiem cilvēku gadā, un parkā ir ieejas maksa. Savulaik viens no lielākajiem uzņēmumiem bijis zivju pārstrādes cehs, kura dēļ ūdens attīrīšanas iekārtas uzbūvētas ar lielākām jaudām, nekā vajag šobrīd. Pavisam tāla pagātne ir linu fabrika, kuras ēkas joprojām stāv tukšas. «Pārtikas produkciju noteikti var ražot, varētu būt kokapstrāde ar augstu pievienoto vērtību. Šajās jomās var meklēt lielāku investoru,» uzskata H. Rokpelnis. Valmiera ir 45 kilometru attālumā, un lauku iedzīvotājiem tas liekoties par tālu, kaut daļa tomēr brauc uz turieni strādāt. Pašvaldība ir apzinājusi brīvās teritorijas industriālai apbūvei, un nākotnē ir doma par nekustamā īpašuma atlaidi uzņēmējiem, ko daudzviet jau izmanto kā stimulu jaunu darbavietu radīšanai.
G. Zundas skatījums uz Mazsalacas nākotni ir rāmāks - viņš atgādina, ka attīstības programmā bijis izvirzīts mērķis - vieta, kur dzīvot un atpūsties: «Strādāt var arī Valmierā, jānodrošina izglītība, bērnudārzs, bibliotēka, slimnīca.» Arī viņš uzskata, ka tūrisms var būt tikai papildu nozare, turklāt jāsadarbojas ar blakus novadiem. Taču cerību par jauniem ražotājiem viņam īsti nav: «Te var nākt ražotājs, kam nav vajadzīgs liels darbaspēks, un viņu ierobežo arī vides aizsardzības prasības. Ja es būtu uzņēmējs, es drīzāk skatītos Kocēnu novadā, tuvāk Valmierai, kur ir vairāk brīvā darbaspēka. Šeit vietu uzņēmumam ar 60-70 strādājošajiem es īsti neredzu.»
Kam patīk, kam nepatīk
«Labi klājas. Būtu vairāk darbavietu, būtu vēl labāk,» saka sastaptā Mazsalacas iedzīvotāja Ilze Reinalde. Īpaši grūti esot jaunajiem. Arī Ilzes meita pēc augstskolas beigšanas darbu Mazsalacā nav atradusi. I. Reinalde atzīst, ka ir balsojusi par H. Rokpelni, jo jauniem cilvēkiem ir cita domāšana: «Viņiem ir jaunības maksimālisms. Var jau kaut kas arī šķērsām aiziet, bet viņi ir enerģiski, meklē risinājumu. Man patīk.»
Savukārt Mazsalacas Kultūras centra direktore Dace Jurka par jauno domes sastāvu izsakās atturīgi: «Viņi mācās, tikai gribētos, lai viņi saprastu, ka profesionāļiem vajag uzticēties, novērtēt cilvēkus, kas ieguldījuši ilgstošu darbu. Pietrūkst novērtējuma un pozitīvas attieksmes pret izdarīto.» Mazsalacā šosezon ir vēl vairāk iespēju piedalīties vairāk nekā 30 kolektīvos un kursos, bet pagājušajā sezonā kultūras centra paspārnē darbojušies ap 370 cilvēkiem, lēš D. Jurka. Arī Dziesmu un deju svētkos gūti panākumi, taču ar profesionālu kolektīvu vadītāju piesaistīšanu ir grūtības, un, kā noprotams no direktores teiktā, jauno domes sastāvu pārliecināt par atbalstu kultūras aktivitātēm ir grūtāk nekā iepriekšējo. Arī iedzīvotāji vēloties «nopirkt volvo par zaporožeca cenu», bet naudas, lai dotētu pasākumus un biļetes būtu lētākas, pašvaldībai nepietiek. Uz bērnudārzu Mazsalacā stāv rinda, savukārt skolēnu skaits vidusskolā sarucis zem trim simtiem. No 32 devīto klašu beidzējiem 10. klasē iestājušies 13. Iespējams, nākotnē jādomā par kādu profesionālās izglītības virzienu, prāto H. Rokpelnis.
Nomales ainiņas
Diena paviesojās arī Sēļos, kurus domes priekšsēdētājs raksturo kā samērā neveiksmīgu piemēru. No Mazsalacas uz Sēļiem pa asfaltu aizbraukt nevar, un iedzīvotāju skaits esot strauji sarucis. «Ja atklāti jāsaka, skats ir paskumjš,» saka H. Rokpelnis. Pulkstenim tuvojoties diviem pēcpusdienā, rosība, ja tāda te bijusi, ir apstājusies, tomēr, neskatoties uz dažām tukšām ēkām ar kultūras pieminekļa statusu, nekādas postažas te nav. Blakus Sēļu muižai, kurā iekārtota bibliotēka un pasts, koši zied puķes, zāliens ir nopļauts, dīķa malā izveidota neliela estrāde ar četrām solu rindām, turpat bērnu rotaļlaukums, futbola vārti, volejbola laukums, basketbola grozs. Taču darbdienas pēcpusdienā vienīgie redzamie cilvēki ir strādnieki, kas pielabo muižas fasādi. Feldšeru punkts strādā no 8 līdz 12, pasts - no 9 līdz 12.30. Autobuss no rītiem uz tuvīno Idu un Rūjienu kursē tikai skolēnu brīvdienās, acīmredzot skolas laikā arī iedzīvotāji izmanto skolas autobusu. Vakaros var tikt uz Rūjienu un Mazsalacu, sestdienās un svētdienās autobuss nekursē. Sakoptība, kas valda novadā, esot tā dēvētās simtlatnieku programmas nopelns.
Sēļu pusē zemnieku saimniecība pieder domes Attīstības komitejas priekšsēdētājai Larisai Gerasimovai, kuras vārds plašāk izskanēja pirms vairākiem gadiem, kad it kā nokrita tā dēvētais Mazsalacas meteorīts. Toreiz L. Gerasimova ieviesa maksu par piebraucamā ceļa izmantošanu un nonāca plašsaziņas līdzekļu redzeslokā, taču vēlētāji viņu ciena, ievēl atkārtoti un no 12. vietas sarakstā, pateicoties plusiem, viņa domē iekļuva ar trešo rezultātu. «Lēni velkam dzīvību un priecājamies, ka kļūstam skaistāki un sakoptāki,» viņa raksturo dzīvi Mazsalacas novadā. Lielāka novada ietvaros mazsalacieši paliktu nesadzirdēti, viņa spriež. Jau tagad novads tiekot «apdalīts», samazinot vietējo autobusu reisu skaitu.
Jautāts, ko darīt, H. Rokpelnis atbild plašāk - pilnīgi noteikti nevajagot pievienot novadu Valmierai, jo tad arī Mazsalacā izskatīšoties kā Sēļos. Toties par iespēju nākotnē veidot lielāku novadu ar Rūjienu un Naukšēniem viņš nesaka stingru nē. «Tādi, kā esam šobrīd, mēs esam optimālais variants iedzīvotājiem, kam viss ir tuvu. Ja skatāmies no ekonomiskā ieguvuma, lielāka struktūra būtu nepieciešama.» G. Zunda domā pretēji - viņaprāt, mazie pagasti pa vienam būtu krīzi pārcietuši daudz vieglāk: «Mazās laiviņas vētrā peld, bet titāniki grimst.» Arī viņš saka - Valmierai noteikti pievienoties nevajadzētu.