Sods, ko policija piemēro šoferiem, kas pie stūres runā pa telefonu, ir vai nu brīdinājums, vai 15 eiro. Pērn policija konstatējusi 2830 šādu pārkāpumu, gadu iepriekš - 3007. Diez vai no šīs statistikas būtu pareizi izdarīt secinājumus. Daudz kas atkarīgs no tā, cik intensīvi kārtībsargi pievēršas šī pārkāpuma apkarošanai.
Muļķīgās atrunas
Valsts policijas Satiksmes drošības pārvaldes priekšnieks Normunds Krapsis atklāj, ka pa telefonu runājošu autovadītāju sodīt ir visai sarežģīti: «Policistiem tas ir jāredz. Diennakts tumšajā laikā to pamanīt ir grūti. Pat tad, kad mēs šādu faktu redzam, bieži vien cilvēki nepiekrīt, ka viņiem šis pārkāpums tiek inkriminēts. Sūdzībās tiek minēts, ka tajā brīdī cilvēks vienkārši ir kasījis ausi, daži raksta, ka viņi tikai atstutējuši galvu pret roku. Atrunas ir visdažādākās, un lielākā daļa no tām ir diezgan muļķīgas.» N. Krapsis pieļauj, ka autovadītāji līdz galam neapzinās, ka šāds paradums varētu ietekmēt ceļu satiksmes drošību.
«Šoferi ir pašpārliecināti un domā, ka, lietojot telefonu vai pat planšetes, viņi situāciju uz ceļa pārvalda, bet tā vis nav. «Sēžot telefonā», autovadītājs pie luksofora lēnāk uzsāk braukt. Bieži vien viņš brauc ar samazinātu ātrumu, nerāda virzienrādītājus. Šis cilvēks satiksmi padara nervozu. Savukārt tie, kas ievēro noteikumus, nesaprot, kāpēc priekšā braucošā automašīna pēkšņi tik ļoti samazinājusi ātrumu vai veic nedrošus manevrus,» tipiskākās ainas uz ceļa iezīmē policijas pārstāvis.
Vēl grūtāk par šoferu sodīšanu ir pierādīt, ka tieši telefona lietošana bijusi pie vainas, ka noticis ceļu satiksmes negadījums. N. Krapsis nezina nevienu gadījumu, kad kāds atzītu, ka avārijā vainojams fakts, ka šoferis lietojis telefonu. Policists uzskata, ka nākotnē vajadzētu domāt par to, kā sodu padarīt bargāku, kā arī ieviest tehniskās iekārtas, kas, līdzīgi kā radari, fiksē ātruma pārkāpējus un reģistrētu arī tos, kas lieto telefonus. Ir pat runāts par to, ka šāda pārkāpuma veicējiem varētu piemērot vienu soda punktu. Tomēr arī šis risinājums nav visai pārliecinošs, jo telefonsarunas ir mazākā problēma - arvien vairāk šoferu izmanto brīvroku režīmu. Diez vai radari spētu pierādīt, ka cilvēks stūrējot izmantojis sociālos tīklus vai rakstījis īsziņas. Kā vēl vienu risinājumu policijas pārstāvis min informatīvās kampaņas, ko varētu organizēt kopā ar Ceļu satiksmes drošības direkciju (CSDD).
Veiks pētījumu
CSDD pārstāve Ieva Bērziņa Dienai norāda, ka par izglītojošām kampaņām šajā sakarā ir domāts. Tomēr, pirms sāk īstenot kampaņu, direkcijai vēl ir jāveic pētījums. «Šis pētījums varētu izpausties vai nu kā aptauja, vai arī novērojums - vienkārši stāvēt ceļa malā un skaitīt, cik cilvēku konkrētā vietā un konkrētā dienā, pie stūres sēžot, runā pa telefonu vai sērfo internetā,» skaidro I. Bērziņa un piebilst, ka tā varētu būt vienīgā metode, kas daudzmaz precīzi ļautu apzināt reālo situāciju. Policijas darbu varētu atvieglot mobilo sakaru operatori, piemēram, ļaujot noskaidrot, vai viņu klients avārijas brīdī runājis pa telefonu, bet operatori uzsver - šāda informācija nav publiskojama. Tāpēc arī CSDD uzskata, ka vieglāk apzināt situāciju būs pašu spēkiem. Pētījums tikšot veikts šī gada pirmajā pusē.
Autožurnālists Pauls Timrots uzsver, ka šī problēma ir aktuāla visā pasaulē. Viņš neliek cerības uz to, ka autovadītāji mainīs savus ieradumus: «Ļoti grūti ar cilvēka dabu ir kaut ko izdarīt. Tu sēdi mašīnā, ir sastrēgums, tu jūti, ka īsti neko izdarīt nevari, bet lietas ir jākārto. Ko citu varu darīt - piezvanu kādam, aizsūtu kādu īsziņu. Varbūt pat tādā sastrēgumā stundas laikā var novadīt darba sapulci. Drīzāk šo šoferu vajadzībām tiks pielāgotas automašīnas. Es nupat izmēģināju pilnīgi jaunu auto, tur vadītāja displejā ir iestatīts gan facebook, gan twitter ar visu internetu.» P. Timrots saka - būtībā uzmest aci telefonam nav katastrofa, bet šoferim ir jāsaprot, kurā brīdī viņš to var atļauties. Raidījums Zebra kopā ar apdrošināšanas kompāniju Balta šajā sakarā jau ir veicis pētījumu. «Mēs skatījāmies, cik sekunžu cilvēks novēršas no braukšanas - kaut vai skatoties uz savu sviestmaizi vai regulējot radioaparātu. Protams, viss atkarīgs no attāluma, bet mums sanāca, ka cilvēks pat puskilometru mēdz pavadīt, neskatoties uz ceļu,» atklāj P. Timrots.
Uz policijas aizbildinājumu, ka telefonlietotājus ir grūti izkontrolēt, viņš izsaucas: «Tā nu gan ir ķēmošanās. Policisti paši sev netic, viņi visu grib pierādīt ar tehnikas palīdzību. Ja man vajadzētu nofilmēt, vai cilvēks runā pa telefonu, es nostātos krustojumā brīdī, kad šoferiem saule spīd pretī. Tas ir elementārs veids.»