Aivars Lembergs 27. janvārī preses konferencē Ventspilī, vērtējot valdības veidošanas procesu, neizvēlējās izteicienus, runājot par ārlietu ministru. Rinkēvičs, pēc viņa domām, «ir absolūti gļēvs un vispār nekad dzīvē nav aizstāvējis Latvijas nacionālās intereses». Lemberga ieskatā «tas Rinkēvičs būtu jānomaina». Vienlaikus posmā pēc Straujumas valdības demisijas Rinkēvičs bija viens no retajiem valdības locekļiem, kurš varēja gulēt mierīgi un nekreņķēties par to, vai viņš saglabās šo amatu arī nākamajā valdībā.
Līdz ar to Vienotības līderes Solvitas Āboltiņas 28. janvārī presei paustais par Lemberga «diktātu» Māra Kučinska valdības veidošanas procesā var likties pārspīlējums. Kā smejies, kas tas par «absolūtu diktātu», ja diktētāja neslēpti neieredzēts politiķis saglabā pozīcijas, un nav arī dzirdēts, ka topošā valdība (t. sk. «zaļajiem zemniekiem» piederīgais aizsardzības ministrs un pats Kučinskis) piekrītoši mātu ar galvu Lemberga nostājai, ka Latvijas pozīcija NATO ir «atdošanās» un «piedauzīga pieeja» (citāts no tās pašas preses konferences).
Savukārt, ja Āboltiņas teikto skata tieši no viņas kā partijas līderes interešu viedokļa, tas ir loģisks. Jo šī konstrukcija ļauj gan Vienotības politiķiem, gan atbalstītājiem psiholoģiski vieglāk interpretēt premjera posteņa zaudēšanu un piespiedu piekāpšanos amatu sadalē. Ir taču atšķirība, vai tas noticis pašu kļūdu dēļ vai tāpēc, ka pie vainas ir Lembergs. Tā teikt, nevis mēs paši sev iešāvām kājās, vai pat tā - mūs apspēlēja nevis Brigmanis, Kučinskis & Co, bet «pats Lembergs». Ņemot vērā viedokli par Lembergu Vienotības atbalstītāju lielā daļā, no vienas puses, un sabiedrības pārliecību par šī cilvēka ārkārtīgo ietekmi, Āboltiņa rīkojas pareizi. Gan kompensē mieles, gan, iespējams, sarušina oglītes partijas identitātes pusapdzisušajā ugunskurā. Respektīvi, no paziņojuma jānolasa: vēl Vienotībai svarīgi uzdevumi veicami latvju zemē, jo raugi, kādam tak jāstājas pretī Lemberga diktātam.
Vēstījuma interpretācija sanākusi varbūt ironiska, tomēr svarīgais ir tas, ka Vienotības līdere demonstrē, ka politikā tik nepieciešamo apķērību viņa ir saglabājusi un, iespējams, ir atguvusi garšu tālākām cīņām.
Tā varētu būt labā ziņa Vienotībai, tomēr vienlaikus tas arī nozīmē smagas dienas Kučinskim. Par to, ka ies jestri, liecina arī cits Lemberga izteikums preses konferencē. Proti, politiķis norādīja, ka laiku pa laikam kāds mēģina «nopirkt» atsevišķus «zaļo zemnieku» politiķus, kā piemēru minot «zemnieku» un «zaļo» atsevišķo startu pagājušajās pašvaldību vēlēšanās Rīgā. Kā tautā saka, mājiens ar koku Latvijas Zaļās partijas līderu virzienā. Tātad rīvēšanās, protams, ne tik publiska un kaislīga kā Vienotības gadījumā, pēc mērķa sasniegšanas (Kučinska kabineta apstiprināšanas) var sākties arī publiski it kā monolītajā organismā «zaļie zemnieki». Jo, ja ceļā uz mērķi «zaļzemnieku» dažādās iekšējās grupas spēja ierasti elastīgi savstarpēji vienoties, tad nu, kad varēs beidzot baudīt rezultātu, var rasties vēlme pacīnīties, kuram kāda pīrāga daļa pienākas.