Vēsturisku notikumu piedzīvojām pagājušajā nedēļā - Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore finanšu ministrei iesniedza finanšu policijas un VID atbildīgo amatpersonu novērtējumu un priekšlikumus, kā atbrīvot no darba dienestā darbiniekus, pār kuriem krīt šaubu ēna un ir aizdomas par negodprātīgu rīcību. Uzzinājām arī, ka melnajā sarakstā iekļauti 173 darbinieki, kuru finanšu situācija pēc pērnā gada valsts amatpersonu deklarāciju izvērtējuma tiek uzskatīta par aizdomīgu. Tas ir signāls, ka sākta «lielā tīrīšana», jo nekad agrāk un nevienā no daudzajām valsts institūcijām vadības tik lielā skaitā «izbrāķētu» darbinieku nav bijis. Parasti runa ir par dažiem atsevišķiem gadījumiem. Un līdz ar to šis notikums rada arī virkni jautājumu.
Kas tālāk? Vajadzētu sekot aktīvai rīcībai, nomainot sliktos pret labajiem, bet te uzreiz aktualizējas jautājums: «kā?», īpaši, ja sarakstā iekļautie (vismaz ne visi) nemaz negrasās pamest darbu, bet, lai atlaistu «ar pantu», vajag pārliecinošus pierādījumus, jo jārēķinās arī ar pārsūdzību tiesā. Turklāt neviens nevar dot garantijas, ka vietā pieņemtie būs labāki, godīgāki. Un vēl - ja tie, kas novērtēti kā sliktie, ir tiešām tik slikti, ka no tiem jātiek vaļā, tad jo aktuālāks ir jautājums: kāpēc tas nav pamanīts laikus - tiešām bija jānogaida, līdz iestājas politisks pieprasījums pēc kārtības ieviešanas dienesta darbā? Taču vēl bēdīgāk būtu, ja visas VID vadības aktivitātes, kas saistītas ar personālsastāva uzlabošanu, izrādītos vien sabiedrisko attiecību manevri, reaģējot uz žurnālistu atklātajām dīvainībām dažu VID darbinieku deklarācijās, jo tādā gadījumā dienests pats sevi būs iedzinis stūrī - par sliktiem atzītie gribot negribot jāatlaiž no darba, pretējā gadījumā vēl gadiem ilgi nāksies skaidroties, ka kāds pēkšņi labojies vai pārkāpums bijis nenozīmīgs, vai aizdomas bijušas nepamatotas utt.
Jebkurā gadījumā skaidrs, ka no komunikācijas viedokļa šāda melnā saraksta esamība jau pati par sevi vien radīs ļoti lielas problēmas VID vadībai. Un ilgi. Jo tā ir ziņu seriāla cienīga tēma un jautājumus, ko mani kolēģi uzdos dienesta vadībai, varam te garā virknē sarakstīt jau tagad. Pēc kādiem kritērijiem tika atlasīti sarakstā iekļaujamie? Cik un kuriem konkrēti tiks uzteikts darbs? Par kādiem pārkāpumiem? Kāpēc tikai šiem, un kāpēc ne visiem? Vai ir pārliecība, ka godīgi ir tie, kas sarakstā nav iekļauti? Vai tie, kas no darba atbrīvoti, to ir pārsūdzējuši tiesā? Cik valstij izmaksās tiesāšanās ar viņiem? Vai un kā tiek kontrolēts sarakstā iekļauto, bet no darba neatbrīvoto godprātīgums? Vai viņiem piemēroti kādi sodi? Kāpēc šāds melnais saraksts sagatavots vien tagad, kāpēc agrāk tāda nebija? Kādā veidā pārbaudīs no jauna darbā pieņemto godīgumu?...
Nav šaubu, ka nevainojama valsts pārvaldē strādājošo reputācija ir ārkārtīgi svarīgs faktors. Un jo īpaši tas attiecas uz tiem, kas strādā valsts budžeta līdzekļus pārvaldošās institūcijās, jo tas tieši ietekmē pārējās sabiedrības attieksmi pret nodokļu nomaksu. Tāpēc atbrīvošanās no negodprātīgiem darbiniekiem, protams, ir apsveicama, taču arī šim procesam ir jābūt tādam, kas nerada jaunus «apgrūtinājumus» jau pieminētajai reputācijai.