Svalbāra, pazīstama arī kā Špicbergena (kas patiesībā ir lielākās arhipelāga salas nosaukums), ir arhipelāgs tālu ziemeļos – uz 78 paralēles, vien 1300 kilometru no Ziemeļpola. Izmēra ziņā tā pielīdzināma Īrijai, taču te dzīvo vien aptuveni 2500 cilvēku. Tā ir īpaša statusa teritorija, kuru mūsdienas pārvalda Norvēģija.
Svalbāra neietilpst Šengenas zonā, taču Latvijas pilsoņi to var apmeklēt, uzrādot ID karti. Visu to valstu pilsoņi, Andrušaitiskuras 1920. gadā ir parakstījušas Svalbāras vienošanos, šeit var uzturēties, strādāt un medīt bez papildu ierobežojumiem, un to vidū ir arī latvieši. Daudzi jautā – vai nepieciešama kāda īpaša atļauja, lai dotos ceļojumā uz vietu, no kuras startējušas Ziemeļpola ekspedīcijas? Nē, nebūt! "Arktiskajā ekspedīcijā" uz Svalbāru var braukt jebkurš, nav jābūt zinātniekam vai kāda cita īpaša statusa personai.
Zemeņu vaniļa ledus jūrā
Lidojumā uz Longjērbīeni – arhipelāga lielāko pilsētu un administratīvo centru – vairākums pasažieru ir acīmredzamā sajūsmā par braucienu, apkārt neredz garlaikotas, avīzēs iegrimušas sejas, un neviltotu sajūsmu visos izraisa jau stjuartes blūzei pieliktā nozīmīte "Watch out for the polar bears" ("Uzmanieties no leduslāčiem" – angļu val.). Mēs lidojam cauri vaniļas un zemeņu krāsas mākoņiem, pēdējiem saulesstariem izgaismojot apkārtni. Jūrā zem lidmašīnas var redzēt peldošus ledus gabalus un biezas sniega segas ieskautus kalnus. Atmiņā ataust kādas aviokompānijas darbinieces teiktais, ka šis ir viens no skaistākajiem nosēšanās maršrutiem pasaulē, un jau drīz skatam parādās arī pirmās mājiņas.
Nosēžamies pilnīgi baltā lidlaukā. Lidmašīna kā tāds taksometrs mūs pieved pie vienīgās ēkas durvīm, un tālāk ejam kājām. Bagāžas zonā redzam izbāztu leduslāci un informāciju: lai arī nav iespējams būt neredzamam tūristam, Svalbāra priecāsies, ja centīsimies tādi būt. Jau šis uzraksts rāda arhipelāga būtību – cilvēki šeit ir tikai ciemiņi, un ne velti, jo leduslāču te ir vairāk nekā iedzīvotāju – 3500. Savulaik tie, tāpat kā citi Svalbāras dzīvnieki, izmedīti, tāpēc tagad valdība ļoti rūpējas par populācijas atjaunošanu.
Sabiedriskā transporta uz salas nav, taču iedzīvotāju un apmeklētāju ērtībai uz lidostu tiek nodrošināti autobusi, kas apstājas pie lielākajām pilsētas viesnīcām. Vietējie iedzīvotāji ziemā pieraduši pārvietoties ar sniega motocikliem, kurus redz tikpat bieži kā automašīnas.
No 15. februāra, kad arhipelāgā pirmoreiz uzlec saule un tas iznirst no polārās nakts, sākas tūrisma sezona. Kalnu ieskautajā pilsētā sauli gan neredz līdz pat 8. martam, kad tās atgriešanās tiek svinēta ar vērienu. Kādreiz salā dzīvoja gandrīz tikai ogļrači, bet mūsdienās šeit ir liela zinātnieku komūna un aktīvi attīstās tūrisms, katru gadu atveroties vairākām jaunām viesnīcām. Mēs dzīvojam viesu namā Nr. 102, kas mulsinošā kārtā nemaz neatrodas 102. ielas numurā. Kādreiz saukts par miljonāru apartamentiem, nams ap XIX gadsimta četrdesmitajiem gadiem bijis mājvieta pieredzējušākajiem un labākajiem ogļračiem. Mūsdienās tā ir iespēja izbaudīt Svalbāru, neiztērējot tūkstošiem eiro, jo naktsmītnes, tāpat kā pārtika, šeit ir ļoti dārgas.
Pirmais, ko ieraugām viesnīcā, ir liels plaukts apaviem – Longjērbīenē, ienākot telpās, pieņemts novilkt apavus, un viesnīca nav izņēmums. Rindu rindās stāv dažāda veida siltie zābaki un mājas kurpes. Uzņemšanā mūs sagaida taizemiešu meitene. Izrādās, Svalbārā teju trešā daļa cittautiešu ir taizemieši. Viņu iebraukšana aizsākusies 1980. gadā, kad pirmā arhipelāga taizemiete Somponga Hauga Bangkokā satika savu topošo vīru norvēģi. Vēlāk šeit pārcēlušies viņas radi, draugi un paziņas, un tā šeit izveidojusies liela taizemiešu diaspora, kurai pat ir savs veikals. Viņu dzīvespriecīgā komūna noteikti piešķir pilsētai interesantu šarmu. Kādu dienu redzam mazmazītiņu pastaigā izvestu sunīti, un viesnīcas darbiniece, to ieraugot, smejoties sauc nopakaļ – lai tak viņai iedodot to suni, viņa apsoloties izvārīt ļoti garšīgu zupu!
Vairākums ārzemnieku uz Svalbāru gan atbrauc pelnīt naudu, paliek divus līdz trīs gadus un brauc mājās. Svalbārā nav atļauts ne nomirt, ne piedzimt: divas līdz trīs nedēļas pirms bērna dzimšanas grūtnieces tiek sūtītas uz Norvēģijas kontinentālo daļu. Savukārt nomirt nav atļauts tāpēc, ka mūžīgā sasaluma dēļ šeit nedrīkst apglabāt cilvēkus.
Visu ceļojuma aprakstu lasiet žurnāla SestDiena 23. marta numurā! Ja turpmāk vēlaties SestDienas publikācijas lasīt drukātā formātā, žurnālu iespējams abonēt ŠEIT!