Tāpēc arī mēdz teikt, ka īstu apskaidrību cilvēks gūst tikai miršanas brīdī, un ej nu sazini, vai arī tas maz ir tiesa. Bet, pat ja īstu apskaidrību nav iespējams piedzīvot, tas nenozīmē, ka uz to nav jātiecas. Ja būsi to darījis, par apskaidrību lasījis un domājis, tad, ja nu tā patiešām kādā dzīves brīdī ies tev garām, varbūt tikt tevī iekšā tai būs vieglāk vai vismaz tu skaidrāk sapratīsi, ka tā patiešām ir apskaidrība, nevis kaut kas cits.
Apskaidrība bija arī tēma, par kuru nesen iznāca runāt ar rakstnieku Māri Bērziņu viņa jaunās grāmatas Klēpja dievs sakarā. No manas iepriekšējās intervijas ar viņu prātā palikusi Māra stāstīta epizode par vienu apskaidrību guvušu cilvēku, viņa jaunības draugu Juri Rubeni, kurš laikā, kad nesen bija atklājis Kristu, bija ieradies pie Māra un mēģinājis vest pie apskaidrības arī viņu, tobrīd sataisījušos doties padomju armijā, tai skaitā Juris spēlējis klavieres un dziedājis garīgas dziesmas, ja vien atmiņa mani neviļ attiecībā uz tās reizes stāsta detaļām. Katrā ziņā Māra vēlme tobrīd bijusi – kaut tas Juris ātrāk ietu prom, jo teju, teju pavadīt Māri dienestā jāierodas citam viņa draugam, par Juri daudz piezemētāk orientētam. Klēpja dievā Bērziņš jau pats meklē apskaidrību un intervijā apliecināja, ka grāmatas galvenais varonis Dainis Pelnarājs pārstāv arī Bērziņa pozīciju. Turklāt dara to aizkustinošā un man ļoti simpātiskā veidā, neizliekoties gudrāks un nopietnāks, nekā ir. «Brīžiem liekas – redz’, kā viņš tā pamuļķīgi spriež par vienu vai otru lietu. Bet īstenībā, ja godīgi, es jau arī tā spriežu!» teica Māris Bērziņš. «Varbūt uz āru izliekos, izsakos tā prātīgāk. Daudziem cilvēkiem taču arī visādas dullas domas nāk galvā, kuras viņi vienkārši skaļi nepasaka. Ja tas varētu kādu sasmīdināt vai iepriecināt, tad man tur nav ko daudz slēpt.»
Tā nu mēs ar Māri staigājām ap apskaidrības koku, spriedelēdami līmenī, kas kādu, ieskaitot pašus, var arī sasmīdināt, mēģinājām, piemēram, noskaidrot, vai «es» var tikt vaļā no «es». Tas nav iespējams, bet es to gribu – apliecināja Bērziņš. «Grāmatā tā doma iet cauri. Esmu saņēmis, īpaši pēdējā gada laikā, diezgan daudz tādu bezmaksas paraugu, kā es tos saucu, kad pazūd «es», un tad ir brīvība, tu jūti, ka viss notiek pats no sevis, ka nav nekādas brīvās gribas, ķermenis vienkārši dara to, kas viņam jādara, saka tos vārdus, kas viņam jāsaka, – viss notiek pats no sevis. Nav tās «es» sajūtas, tas ir ļoti atbrīvojoši, ir tāda svētlaimīga vai beznosacījuma mīlestības sajūta.»
Tas tiešām būtu brīnišķīgi. Piemēram, ja pie rubrikas, kurā šis raksts top, pieturamies, kad ķermenis ēstu tad, kad viņam jāēd, nevis tad, kad pienākusi ēdienreize. Mēs ar Māri par šīm lietām runājām vietā, uz kuru kājas mūs droši vien aiznestu arī tad, ja mūsu ķermeņi būtu guvuši apskaidrību un paši darītu to, kas tiem jādara, – uz Nometņu ielas Fazendu. Jau 15 gadus tā te dzīvo un kļūst tikai labāka, nebaidoties no klāt nākušajiem visnotaļ cienījamiem konkurentiem. Brīnišķīgs interjers, laipna apkalpošana un tik garda Jeruzalemes avokado krēmzupa, ka gribējās cerēt: nu mēs vienu soli tuvāk apskaidrībai esam nonākuši. Ejiet un baudiet, kamēr nav par vēlu – kaut kur lasīju baisu ziņu, ka modālo filtru bīdītāji grasoties ķerties pie Meža ielas progresīvas pārveidošanas. Labi, ka pār tramvaju maršrutiem viņiem nav varas.
SESTDIENA ĒDA
Zālīšu tēja XL 4,50
Jeruzalemes avokado krēmzupa 9,50
VĒRTĒJUMS
INTERJERS ★★★★★
ĒDIENI ★★★★★
APKALPOŠANA ★★★★★
ATMOSFĒRA ★★★★★
SĀC AR FAZENDU. Te ir vissmukākais interjers un naskākā apkalpošana.
Krogs FAZENDA
Adrese: Nometņu ielā 7
Atvērts: No 10.00 līdz 22.00