Inteliģentākais nacionālkomunists

Šajās dienās jāiznāk Voldemāram Kalpiņam veltītam atmiņu krājumam Stāja. Gara auguma, izskatīgs, svītrainas bikses, melna žakete — tā sakot, diplomātiskais dreskods. Šādā tērpā uznācis uz skatuves, Kalpiņš 50.gados daudziem atsaucis atmiņā neatkarīgās Latvijas ministrus. Viņa veikumu skaitā ir gan dziesmu svētku pārcelšana uz pastāvīgu vietu Mežaparkā, gan Dzintaru koncertzāle, Doma koncertzāle, Rīgas kinostudija, mākslinieciskās pašdarbības attīstība, Latvijas brīvvalsts rakstnieku darbu publicēšana, un kur nu vēl daudzie memoriālie muzeji, kas tapa no 1962.līdz 1976.gadam, kad Kalpiņš bija Raiņa Literatūras un mākslas muzeja direktors. No kultūras ministra amata Kalpiņš tika atbrīvots par «buržuāziski nacionālistiska rakstura kļūdām». Nacionālkomunistu gāzēja Arvīda Pelšes naidu pret viņu veicināja divas lietas, ko Pelše bija iegaumējis divas lietas. Viena — Kalpiņš Rakstnieku savienībā bija izteicies, ka Rīgas ielās latviešu valodu vairs nedzird. Otra — viņš Pelšem bija pateicis, ka tas ir Čaka slepkava. Negrozāma pārliecība, ka sociālisms ir cilvēces nākotne, Kalpiņam palika līdz mūža galam. Būdams iecirtīgs un stūrgalvīgs, atmodas gados viņš īpaši smagi pārdzīvoja, ka arī tie partijas funkcionāri, kas savulaik viņu bija ņēmuši priekšā par «buržuāzisko nacionālismu», pēkšņi visi sāka staigāt, auseklīšiem apspraudušies. Latvijas neatkarības atjaunošanā Kalpiņš saskatīja glābiņu no milzīgās rusifikācijas, pret ko bija cīnījies un šīs cīņas dēļ cietis, taču no komunistiskajiem ideāliem neatkāpās līdz mūža galam un pret atjaunoto valsti izturējās ļoti rezervēti viena iemesla — sociālo garantiju trūkuma — dēļ.Visu rakstu par Voldemāru Kalpiņu lasiet Sestdienā!