Aizbrauksim līdz Misai, — ieradušos Salaspilī, Latvijas Valsts mežzinātnes institūtā Silava, mūs aicina institūta vadošais pētnieks, mežzinātņu doktors Imants Baumanis, kad izsakām vēlējumu nofotografēt vienu no svarīgākajiem cilvēkiem Latvijas mežzinātnē pie viņa pētījumu objekta, tātad pie kādas izcilas priedes. Šopavasar 80 gadus nosvinējušā mežzinātnieka darbs nu jau vairāk nekā pusgadsimtu veltīts izplatītākajam un nozīmīgākajam kokam Latvijā — priedes saglabāšanai un tās izcilāko īpašību nodošanai nākamajām priežu paaudzēm. Pašreizējie pētījumi priežu selekcijā notiek uz Baumaņa darba rezultātiem, stāsta institūta direktors Jurģis Jansons. Līdz savai priežu šķirnei, Baumaņa priedei zinātnieks vēl nav ticis, tas ir darbs vairākām cilvēku paaudzēm. Tomēr tā gluži nav, ka darba rezultātus meža selekcionārs nevarētu ieraudzīt. Viens no šiem rezultātiem ir zinātniski pierādīts secinājums, ka Latvijai vispiemērotākās ir no vietējas izcelsmes sēklām izaudzētas priedes.
Pa ceļam uz Misas izcilo priežu audzi Baumanis mums atgādina, ka padomju laikā LPSR Mežsaimniecības ministrija bija vienīgā, kas lietvedību veda latviešu valodā. Mežsaimniecība Latvijā vienmēr ir bijusi nacionāla nozare, tāpēc arī šodien mežsaimnieki uztraucoties, ka mums ievazā skandināvu idejas, jo uzskata, ka šo lietu māk paši. Šobrīd no Baumaņa veidotajām sēklu plantācijām apstāda 8000 hektārus meža gadā. Mežu selekcijas programmā darbi ir saplānoti līdz 2063.gadam. Droši vien tad mežā pie Misas vēl izcilāka būs kļuvusi tā priežu audze, kurā, iegājuši kopā ar Baumani, starp četrdesmitmetrīgajiem slaidajiem stumbriem jūtamies tik pacilāti, ka nejūtam pat dunduru kodienus.
Ko jūs teiktu, ja jums vaicātu, vai priežu selekcijai ir nozīme?
Paskatieties šo bildi (rāda fotogrāfiju ar šķību, līku priedīšu mežu), varbūt esat redzējuši šo Darmštates priežu audzi, braucot pa Babītes apvedceļu — tās ir priedes, kuru sēklas XIX gadsimta mijā no Vācijas ieveda Rīgas reģiona galvenais mežzinis, vācietis Eižens Ostvalds, domājot, ka sēklai nav nozīmes un ka šīs Vācijas sēklas ļaus te izveidot ātraudzīgākus mežus. Tagad šī audze dabas lieguma statusā tiek saglabāta kā piemērs tam, kā Latvijā nevajag darīt, — no Vācijas nākušās priedes izrādījās nepiemērotas vietējiem augsnes un klimata apstākļiem.
Vai tā ir tikai optiska ilūzija, ka, iebraucot no Latvijas Igaunijā, priedes kļūst arvien mazākas?
Igaunija nav Rīgas priedes reģionā. XVIII–XIX gadsimtā kuģu būvētāji konstatēja, ka Rīgā ir ļoti labas mastu priedes, 30–40 metru garas un gandrīz bez zariem. Tās nāca no Baldones, Zvirgzdes, Vecumniekiem... Ar plostiem tās tika nogādātas līdz Rīgas ostai un tad gāja tālāk pasaulē. Vispār Rīgas priede ir slavena jau kopš Pētera Pirmā laikiem.
Cik ilgi mūsu priede var dzīvot?
400–500 gadu. Skandināvijā ir sameklēta priede, kurai ir pat vairāk par 500 gadiem.
Vai priedei vecumu var noteikt no ārpuses?
Ar zināmu pieredzi var, bet grūti. Mēs borējam iekšā pieauguma svārpstu un skaitām gadskārtas, bet parasti tas svārpsts tik garš nav, lai varētu ieborēt līdz serdei.
Kā notiek selekcijas process?
Mēs lasām labākos kokus un no tiem taisām kvalitatīvāku mežu. Šis process sākās, kad ap kara laiku nebija, kur dabūt sēklas...
Kāpēc nebija? Priedes taču auga.
Sēklu var ievākt tikai ziemā. Bet ko tu darīsi, ja ziemā to koku necērt vai nocērt tikai dažas cirsmiņas, bet sēklu vajag vairākas tonnas? Tāpēc mēs taisām sēklu plantācijas, stādām priedes kā ābeles, lai var dabūt čiekuru ražu. Priežu sēklu plantācijas ir mūslaiku parādība. Selekcijas sākumos priežu sēklas vāca no mežaudzēm. Vispirms bija jāatlasa izcilākās audzes. Viena tāda audze pie Smiltenes–Mēru plusaudze — tagad ir dabas pieminekļa statusā. Šajās audzēs atlasīja izcilākos kokus, no kuriem ievāca potzarus. Tos uzpotēja priedītēm kā ābelītēm — izveidoja pirmās pakāpes sēklu plantāciju. Šīm priedēm plantācijā veido tādus vainagus, lai ar pacēlājiem čiekurus varētu viegli nolasīt.
Vai no nobirušiem čiekuriem sēklas neder?
Čiekuri jau nobirst tukši, mēs nevaram sēklas saķert pa gaisu… Kad no pirmās pakāpes sēklu plantācijas vāktu sēklu maisījumu iesēj dobēs, izaugušos stādus atkal pārbauda un atlasa.
Cik ātri priežu selekcionārs ierauga sava darba augļus? Vai ar cilvēka mūžu pietiek?
Pietiek, jau ap desmito, piecpadsmito gadu dabū ražu un sēj atkal. Tad mēs kokus pārbaudām. Priedei, tāpat kā cilvēkiem un mežacūkām, nāk virsū visādas slimības, piemēram, skujbire. Selekcionārs redz, kuras priedes tā bojā vairāk, kuras mazāk. Redzam, ka nevar ņemt sēklas no pārāk tālām vietām. Tās priedes, kuru sēklas ņēmu no Urāliem, nobeidzās jau pirmajos trijos gados, neizturēja skujbiri. Pēckara gados jau mums trūka sēklu, un tad mēs vedām no Krievijas gan lapegli, gan spraudām papeles, kuras tagad visas cērt ārā. Tas bija diezgan ekstrēmi darīts, un tāpēc arī sabiedrība selekciju uzņēma ar aizdomām. Uzsākot priežu pavairošanu, grūtākais bija pārliecināt sabiedrību par to, ka selekcijai ir nozīme.
Vai runas par klimata izmaiņām nav pārspīlējums?
Ir pārspīlējums. Mūsu jaunībā arī bija karstas vasaras un siltas ziemas. 1973. un 1974.gadā divas ziemas sniega nebija nemaz. Lazdas ziedēja pēdējās cūku medībās — 31.janvārī. Tomēr veģetācijas perioda palielināšanās ir fakts. Attiecībā uz kokiem tā var būt gan iespēja, gan ekstrēmu risks. Varam iestādīt mežu, bet pēc 30 gadiem uznāk ekstrēms, un priedes nosalst. Es savā mūžā divreiz esmu redzējis, ka priede apsalst — jūnija sākumā uznāk salna, un jaunie dzinumi nosalst. Uzskatu, ka tas bija iemesls zaru vēža izplatībai pēc 1982.gada.
Visu sarunu ar Imantu Baumani lasiet Sestdienā!