Krištopans apgalvo, ka pārstājis būt politiķis pirms 14 gadiem. Vēl 2002. gadā esot "ielēcis" 8.Saeimā no Zaļo un zemnieku saraksta, taču to neuzskatot par vērā ņemamu darbošanos — apzināti stāvējis nost no visiem procesiem. Tagad, būdams turīgs uzņēmējs, bauda dzīvi — vairs neapgrūtina sevi ar rosīšanos biznesā, jo gana nopelnīts, lai izskolotu divus dēlus un meitu un nodotos saviem vaļaspriekiem — medībām, golfam un ceļošanai. No Latvijas slapjdraņķa Krištopans glābjas Maiami, kuri viņam ir māja, savukārt dzimtenē daudz laika pavada laukos. Viņaprāt, Latvijai nenodara tik lielu postu ekonomikas krīzes sekas vai masveida ļaužu aizbraukšana, kā pašu latviešu neuzņēmība un "kalpa gēns".
Fragments no intervijas:
Vai vēl aizvien sekojat sabiedriski politiskajām norisēm Latvijā?
Nu, citādi nevaru! Ja esi bijis ievēlēts četrās Saeimās, strādājis piecās valdībās, bijis premjers — pat negribot sanāk sekot. Brauc mašīnā, uzslēdz radio un "lasi starp rindiņām" — dzirdi to, ko cilvēki nesaprot. Tieši tāpat kā basketbolā. Savus divdesmit labākos gadus esmu aizvadījis VEF, un arī basketbolam speciāli nesekoju. Taču vienalga — paskatos NBA spēli un redzu to tā, kā citi neredz.
Ko pēdējā laikā esat izlasījis starp rindiņām?
Par eiro. Saprotiet, vajadzētu cilvēkiem ļoti vienkāršā valodā pastāstīt vienkāršas lietas! Bet to nevar izdarīt tikpat ļoti vienkārša iemesla dēļ. Piemēram, man eiro ir ļoti vajadzīgs. Man ir kredīti eiro un ienākumi latos — daudz aiziet konvertācijā. Vēl es daudz ceļoju, atrodos eirozonā, arī mana kundze daudz ceļo.
Tāpat eiro ir vajadzīgs eksportētājiem, piemēram, Grindeks, kas ļoti daudz eksportē par eiro cenām, bet algas darbiniekiem maksā latos. Toties Grindeks strādnieciņam, kurš saņem, piemēram, 200 latu algu un nekad nav izbraucis no valsts, tas nav vajadzīgs. Diemžēl tas būs viņš, kurš samaksās par eiro ieviešanu. Ne daudz, bet samaksās. Arī manam tēvam eiro nav vajadzīgs — viņam ir 88 gadi un šai vecākajai paaudzei eiro nevajag. Gribam mēs to vai negribam — cenas nedaudz pieaugs. Kārtējo reizi mana tēva paaudze cietīs zaudējumus. Tie, kas ir pie varas, to nevar un negrib pateikt.
Kāpēc tautā īsti nemīl bagātus latviešus?
Komunisma štamps. Tā sanāca, ka es ieprecējos privātmājā, redzēju, ka apkārt visi audzēja puķes, es arī uzbūvēju siltumnīcu, un jau 80.gadu sākumā diezgan labi sākām pelnīt — tirgojām tulpes un neļķes, arī Pēterburgā. Mana mamma (Lai viņai vieglas smiltis!) teica: dēls, nu kā tad tu tā, viens skolotājs, cits inženieris, bet tu tirgotājs. Mana māte! Viņu 1949.gadā paņēma no skolas sola un izsūtīja uz Sibīriju. Būdama komunisma upuris, viņa runāja komunistu vārdiem — tirgoties ir slikti. Viņa visu mūžu tāpat kā tēvs nostrādāja par grāmatvedi.
Varbūt mūsdienās šāda pretrunīga attieksme pret bagātajiem ir tāpēc, ka joprojām pastāv liela plaisa starp pārtikušajiem un nabadzīgajiem?
Ko nozīmē — plaisa?! Mana kundze ir liela ceļotāja, brauc kādas trīs četras reizes gadā, izbraukājusi visu pasauli. Vienreiz gadā es arī dodos kopā ar viņu. Šogad bijām Tanzānijā. Vajadzētu latviešiem, kuri činkst par to, cik dzīve slikta, ieiet vienā Tanzānijas ciematā un paskatīties. Uzreiz dzīve citāda liktos. Man sen jau bijusi ideja par TV raidījumu: sēž pieci mūsu pensionāri un pretī — pieci no Vācijas. Mūsējie saka: jums pensijas tādas! Viņiem pretī — jums komunālie tādi, bet mums desmit reizes lielāki! Ir tādas izmaksas Latvijā, piemēram, nekustamā īpašuma nodoklis, ar kuru mēs tikai tagad esam sākuši rēķināties. ASV man ir viena no lētākajām mājām — ap 240 tūkstošiem latu vērta, tāda vidējā Mārupes vai Ādažu būve, paņēmu bankā kredītu, kundze vēl pārdeva mantoto īpašumu, un mēs to nopirkām. Katru gadu maksāju par šo māju nodokļos 14 tūkstošus dolāru. Amerikā ir divreiz lētāks benzīns nekā Latvijā, bet ir daudz lietu, bez kurām tu pat pakustēties nevari — tur pieci, tur desmit, tur divdesmit dolāru...
Tad jūs nepiekrītat pētījumiem par lielo nabadzību Latvijā?
Nu ziniet! Es dzīvoju Berģos, bet trīs četras dienas nedēļā esmu savos laukos Leišmalē, netālu no Neretas. Tur zinu katru māju un katru cilvēku — redzu viņus jau vismaz divdesmit gadu, kopš pastāv mūsu medību klubs. Man ir ļoti laba kaimiņiene, bijusī mežsardze, tagad viņai ir 70 gadu. Katru pirmdienu mēs ēdam darba pusdienas, atnesu medījumu, un viņa ļoti labi to pagatavo. Viņai ļoti maziņa pensija, visu mūžu nodzīvojusi laukos. Nu labi, es vēl piemaksāju viņai par mājas pieskatīšanu, bet — vienalga! Uz galda ir simts procenti viss savs. Piedāvā man oliņas un saka: man vistas 14 olas dienā izdēj. Vēl Berģos man ir tāds Viktoronkulis kaimiņos. Viņš apgalvo — neatkarības laikā vēl nekad tik labi neesot dzīvojis: "Pensija, sievai pensija, vēl par sargu piestrādāju, aizeju uz veikalu un nopērku banānus. Krievu laikā es nemūžam veikalā banānus neesmu redzējis!"
Nezinu, kur tā nabadzība ir, varbūt citā pagastā. Laikam esam aizmirsuši, kā bija padomju laikos.
Visu interviju lasiet Sestdienā!