Projektā iesaistītie speciālisti meklē un apseko mazāk zināmas vietas, kas spējušas piesaistīt folkloru, teikas, kam varētu būt senas svētvietas pazīmes, un tad novērtē katra objekta tūrisma potenciālu nākotnē: vai attiecīgo elku kalnu, akmeni, koku vai alu vajag popularizēt vai, gluži otrādi, pasargāt un atrast labāko veidu, kā to apsaimniekot, lai saglabātu nākamajām paaudzēm. Svētkoki — elku liepas, ozoli un oši ― lielākoties jau ir gājuši bojā, to vietā varbūt ir atvases. Pat akmeņi nav mūžīgi. Gadās arī tā, ka vērtīgie akmeņi pazūd no zemes virsas. Kādam vīram it kā vienkāršais laukakmens traucē apstrādāt tīrumu, un vienu dienu viņš ņem un ierok to dziļāk, lai var braukt pāri ar traktoru. Paši saimnieki bieži vien nezina, ka uz viņu zemes atrodas kāds vērtīgs objekts. Kā tādu var aizsargāt? Ne jau katrs gaida savā sētā pētniekus un tūristus...
Vecu cilvēku, kas atceras savu sentēvu stāstus, kļūst aizvien mazāk, entuziastu, kas ir ieinteresēti un gatavi tos kaut kā dokumentēt un popularizēt, arī nav daudz. Profesors Juris Urtāns pēc savas pieredzes apgalvo, ka vidējais zviedru zemnieks savas tautas vēsturi un kultūru zina daudz labāk nekā vidējais latviešu zemnieks. Tas nu ir jālabo!
Sestdiena piedalījās senu kulta vietu un objektu meklēšanas un apsekošanas ekspedīcijā. Kā tajā gāja — lasiet jaunākajā žurnālā.