Fragments no intervijas:
Jūs esat ne tikai arhitekts, bet arī pilsētas futūrists. Ko futūristu lieliskās, reizēm nereālās vīzijas sniedz sabiedrībai?
Mani vēl nekad neviens nav nosaucis par futūristu, bet man tas patīk.
Vismaz Latvijā jūs tā tikāt pieteikts.
Ak tā? Man šķiet, ka visi arhitekti, kuri nodarbojas ar nākotnes vīzijām, piemēram, paredzot, kādas ēkas tiks celtas pēc pieciem gadiem, palīdz sabiedrībai veidot pilsētu un tās iedzīvotāju nākotni. Savā ziņā tā ir arī kultūras transformēšana fiziskā veidolā. Šobrīd aktuāli ir urbānās mobilitātes jautājumi. Pilsētā vieta ir ierobežota, un visi par to konkurē — autobraucēji grib sev vairāk telpas, tāpat arī gājēji un riteņbraucēji. Publiskajai telpai jākļūst pieejamākai, patīkamākai, efektīgākai un ilgtspējīgākai.
Daudzviet pasaulē automašīnām paredzētā telpa kļūst arvien mazāka — kādreiz bija piecas joslas, pēc tam četras, bet tagad vien trīs. Daudzi ir neizpratnē, kāpēc tas tiek darīts, ja satiksme ir tik dzīva. Bet ir nepieciešama vieta arī velosipēdiem, tāpat ietvēm jākļūst platākām. Dažiem rodas jautājums, vai automašīnām tādā gadījumā vispār ir nākotne. Es domāju, ka ir gan. Šeit drīzāk ir runa par mobilitātes ekoloģiju, kas nozīmē pārvietošanās veidu daudzveidību — pilsētā nepieciešama vieta gan automašīnām, gan velosipēdiem, gan gājējiem. Mums ir nepieciešama šī daudzveidība, jo reizēm ir izdevīgāk braukt ar auto, citreiz kādu gabalu varu pārvietoties drauga automašīnā, bet pēc tam mēs abi izkāpjam un turpinām braukt ar metro. Mēs izstrādājām nākotnes mobilitātes projektu Audi, kam pamatā ir pārslēgšanās no viena pārvietošanās veida uz citu, dalīšanās ar resursiem. Varbūt cilvēkiem nemaz nav vajadzīga sava privātā automašīna, un to var vienkārši iznomāt tajās reizēs, kad tā ir nepieciešama. Piemēram, iespējams izveidot koplietošanas sistēmu, kur iemaksā noteiktu dalības maksu un automašīnas pieder kolektīvi visiem dalībniekiem. Ja man ir vajadzīga mašīna, es to paņemu, nobraucu līdz konkrētam punktam un tur to atstāju. Pēc tam kādam citam mašīna varbūt ir vajadzīga tieši šajā vietā, un viņš brauc tālāk. Vairākas automašīnu īres kompānijas ASV un Vācijā šādu sistēmu jau ir testējušas.
Uz kādiem principiem šī sistēma darbojas?
Jaunas mašīnas ir viens no visbiežāk nelietderīgi izmantotajiem resursiem. Ja tev ir jauna mašīna, tad no diennakts 24 stundām tu to izmanto varbūt vienu stundu. Tā ir diezgan slikta resursu izmantošana.
Ja auto tiktu dalīts ar citiem, tad uz ielas samazināsies kopējais automašīnu skaits, un esošie resursi tiktu izmantoti krietni lietderīgāk. Šāda automašīnu koplietošanas sistēma darbojas Vašingtonā. Ja esi tās dalībnieks, tev atliek ieslēgt telefonu un paskatīties, ka tuvākā pieejamā mašīna atrodas, piemēram, divu kvartālu attālumā. Tu par to esi samaksājis jau iepriekš, līdz ar to tev nav nedz jālej benzīns, nedz jādomā par remontu. Tas viss ir nodrošināts ar dalības maksu.
Vai jums pašam ir sava automašīna?
Ir gan.
Un cik bieži jūs to izmantojat?
Tagad es to vispār neizmantoju, jo dzīvoju pilsētas centrā un tur pārvietoties ar mašīnu vai novietot to ir ļoti neparocīgi. Bet man ir mašīna, jo savulaik es dzīvoju Ņujorkā, bet mana sieva — Bostonā. Un tā mēs viens pie otra braukājām. Piemēram, ja trijos no rīta jādodas uz Ņujorku, tad ir ļoti ērti, ja tev ir sava mašīna. Tagad man tas vairs nav nepieciešams. Kaut kad es no tās atbrīvošos, un tad mēs izmantosim tikai īrējamās mašīnas. Bostonā ir ļoti laba sabiedriskā transporta sistēma, bet es dzīvoju kvartāla attālumā no sava biroja. Tajās dienās, kad man jālasa lekcijas Hārvarda universitātē, es šķērsoju divus kvartālus, iekāpju metro, pabraucu ar to, pēc tam šķērsoju vienu kvartālu un esmu universitātē. Protams, ne visiem ir tik ērta ikdiena. Daudzi dzīvo ārpus pilsētas centra, jo tur ir labākas skolas. Kad mana meita sasniegs skolas vecumu, mums ar sievu arī būs jāpārvērtē savs dzīves stils. Es gan ceru, ka nekļūšu par vienu no tiem cilvēkiem, kas dzīvo priekšpilsētā un ceļā uz darbu pavada vismaz pusotras stundas. Tas padara stresaināku ne tikai ikdienu, bet arī pašu pilsētu.
Latvijā daudzi joprojām uzskata, ka sabiedrisko transportu un velosipēdus izmanto tikai studenti un tie, kuri nevar atļauties paši savu automašīnu.
Šim uzskatam ir jāmainās. Ņujorkā visi izmanto metro, pat Ņujorkas mērs ar to pārvietojas. Ja jau pilsētas svarīgākais cilvēks brauc ar metro, kāpēc lai es to nedarītu? Daudzi ņujorkieši izmanto arī taksometru pakalpojumus. Ja man jādodas uz kādu tikšanos, es paceļu roku, un piecu sekunžu laikā man ir taksis. Pilsētas satiksmes plūsmu pārsvarā veido takši, privāto mašīnu nav daudz. Bet Ņujorkas urbānā ekoloģija ir ļoti unikāla.
Visu interviju ar arhitektu Ēriku Hoveleru lasiet 19. decembra - 8. janvāra žurnālā Sestdiena!