Mūsdienās jaunās (un arī ne tik jaunās) paaudzes melomānu vidū popularitāti atkal ieguvušas klasiskās vinila plates, kam savulaik bija nozīmīgākā loma mūzikas, arī tekstu ierakstīšanā un to atskaņošanā – vēl pirms tika izgudrotas magnētiskās lentes, pēcāk kasetes, tad arī kompaktdiski un beigu beigās virsroku ņēma digitālais formāts, atgādina LiveScience.com. Pamatus visai šai industrijai paralēli vairākiem citiem izgudrotājiem lika 1851. gada 20. maijā dzimušais Berliners, lai gan viņa nopelni reizēm tiek aizmirsti. Tas droši vien tāpēc, ka šim izgudrotājam pagalam neveicās cīņā ar konkurentiem par patentu tiesībām un arī biznesa partneri viņu nereti pievīla.
Ne tikai muzejos, bet arī turīgu ļaužu mājās reizēm starp citām antīkām lietām manāms arī gramofons – sens skaņuplašu atskaņotājs ar lielu tauri un kloķi, ar kura palīdzību tiek uzvilkta atspere, kas nodrošina plates daudzmaz vienmērīgu griešanās ātrumu. Gramofons darbojas, izmantojot adatu, kas slīd pa skaņuplates virsmā izvietotajām rieviņām, radot vibrācijas, kuras tiek pastiprinātas un pārvērstas skaņā.
Berliners izgudroja ne tikai gramofonu bet arī, kā mūsdienās sacītu, datu nesēju. Proti, pašu skaņuplati (vāciski to sauc Schallplatte, un, tieši pateicoties viņam, tā ieguva šo nosaukumu). Sākotnēji gan tās tika darinātas nevis no vinila (plastmasas izstrādājumu uzvaras gājiens sākās vien pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, kad Berliners jau sen bija miris), bet gan no šellaka. BBC Science Focus skaidro, ka šī materiāla pamatā bija gumijas laka, kas tika vesta no Austrumindijas, kur to ieguva no vīģu koku sveķiem. It kā ne lēts pasākums, taču Berliners bija izdomājis pareizāko risinājumu: ar dārgās lakas kārtiņu tika apklāta vien pašas, no krietni lētākiem materiāliem darinātās, plates virsma, uz kuras arī rūpnieciskā veidā iespieda rieviņas, kas nodrošināja pareizo skaņu.
BĒGOT NO KARADIENESTA
Emīls bija viens no Hannoveres tirgotāja ebreja Zāmuela Berlinera 13 bērniem, raksta The Daily Telegraph. Lai gan viņa tēvs bija diezgan veiksmīgs uzņēmējs, tik plašas ģimenes uzturēšanai naudas reizēm bija par maz un jau 14 gadu vecumā puikam nācās pārtraukt mācības skolā un sākt strādāt ģimenes galvas vadītajā kompānijā. Tajā viņš pildījis visdažādākos pienākumus: bijis gan palīgstrādnieks, gan kasieris, pēcāk apguvis ne tikai dažādus amatniecības veidus, bet arī grāmatveža iemaņas un papildus tam vēl atradis laiku, lai lasītu zinātnisko literatūru – visvairāk viņu interesējusi fizika un ķīmija.
XIX gadsimta 60. gadu nogalē jau bija gandrīz pilnīgi skaidrs, ka militārs konflikts starp Prūsiju un Franciju ir neizbēgams. Berlineram tas draudēja ar iesaukšanu obligātajā karadienestā, ko viņš nu nepavisam nevēlējās. Dažus mēnešus pirms kara sākšanās – 1870. gada pavasarī – Emīls kļuva par emigrantu, dodoties uz ASV, raksta All About History. Iesākumā pajumti un darbu savā tekstila ražošanas darbnīcā Vašingtonā viņam nodrošināja kāds sens tēva draugs, kurš jau pirms vairākiem gadiem bija emigrējis uz ASV. Taču jau pēc pāris gadiem nācās meklēt citus ienākumu avotus, un Berliners izmēģināja veselu virkni profesiju, te kļūstot par pudeļu mazgātāju, te pildot kurjera pienākumus, te strādājot par asistentu kādā no Ņujorkas laboratorijām. Tolaik viņš jau bija pārcēlies uz ASV lielāko pilsētu un atšķirībā no lielas daļas ieceļotāju nemēdza nopelnīto piektdienas vakaros notriekt krogā. Viņš naudu ieguldīja izglītībā – proti, vakara studijās Kūpera Savienības zinātnes un mākslas augstskolā Ņujorkā, kur viņa specializācija bija tieši fizika.
1877. gadā viņš pārcēlās uz dzīvi Bostonā, kur sāka strādāt slavenā izgudrotāja Aleksandra Greiema Bella izveidotajā kompānijā Bell Telephone, raksta LiveScience.com. Jau tas vien, ka viņu nolīga šis uzņēmums, liecināja par Berlinera spējām un potenciālu, jo tajos laikos vēl samērā primitīvā tālruņu industrija bija modes lieta. Pirmos telefonus gan daļa trūcīgākās sabiedrības mēdza uzskatīt par bezjēdzīgām rotaļlietām, taču bija arī ļaudis, kas šajā nozarē saskatīja milzīgu ekonomisko potenciālu.
BRĪVĀ PELDĒJUMĀ
Strādājot Bella uzņēmumā, Berliners izgudroja jaunu skaņas pārraides ierīci – mūsdienu mikrofona priekšteci, raksta BBC Science Focus. Taču patentu šim izgudrojumam ne viņš, ne Bell Telephone nedabūja. Ilgajās tiesas prāvās, kas noslēdzās ar galīgo ASV apelāciju tiesas lēmumu 1901. gada februārī, tika nospriests, ka oglekļa izmantošanu skaņas pārraides ierīcēs izgudrojis leģendārais Tomass Alva Edisons, bet Berliners tikai mazliet uzlabojis viņa modeli.
Pašam izgudrotājam jau kopš tiesāšanās sākuma bija nojausma par prāvas iznākumu – galu galā Berliners taču bija relatīvi nesen ASV ieceļojis, nevienam nepazīstams imigrants, bet Edisons – ASV zinātnes zvaigzne, kura sasniegumi regulāri tika cildināti avīzēs. Tā arī nav skaidrs, vai tā bija vēlme slaveno konkurentu vismaz kādā ziņā apsteigt, vai arī Berlineram bija citi motīvi, taču 1883. gadā viņš aizgāja no Bell Telephone, sākot patstāvīgu uzņēmējdarbību, daudz laika veltot arī zinātniskiem un tehnoloģiskiem pētījumiem.
Īpašu uzmanību Berliners pievērsa 1878. gadā patentētajam Edisona izgudrotajam fonogrāfam, kas bija pirmā skaņu ierakstu ierīce cilvēces vēsturē, raksta All About History. Viņš nosprieda, ka šo iekārtu, kas bija diezgan masīva, iespējams būtiski uzlabot, no vara darinātos cilindrus, kas bija apklāti ar plānu vaska kārtu un tajā iegravētajām rievām, aizstājot ar ko jaunu – platēm jeb diskiem, kā tos bieži sauc mūsdienās. Šādam risinājumam bija vairākas būtiskas priekšrocības. Pirmkārt, plates bija iespējams saražot krietni lētāk, jo ar vienu matricu, kas izgatavota no cinka, pietika 500 disku izgatavošanai. Otrkārt un ne mazāk svarīgi, uzlabojās skaņas kvalitāte, jo Edisona izgudrotie cilindri griezās vertikāli, līdz ar to gravitācijas spēku ietekmē kaut mazliet, bet tomēr nerotēja vienmērīgā ātrumā, radot skaņas kropļojumus.
ATPAKAĻ UZ EIROPU
1887. gada 26. septembrī gramofons līdz ar platēm tika oficiāli patentēts ASV. The Daily Telegraph norāda uz kādu interesantu un nedaudz jau piemirstu faktu: pirmo skaņuplašu diametrs bija ļoti līdzīgs kompaktdisku diametram – ap 12 centimetriem –, un tikai XX gadsimta pirmajā pusē sāka izgatavot lielākā diametra plates, ko vēlāk nosauca par ilgspēlējošiem (long play jeb LP) diskiem, kuru abās pusēs kopumā varēja ierakstīt skaņu materiālu aptuveni 45 minūšu garumā. Uz ilgu laiku tas kļuva par standartu, taču digitālajā ērā viss ir mainījies un nekādu laika ierobežojumu vairs nav.
Vēl pirms patenta saņemšanas 1887. gada maijā Berliners Vašingtonā sarīkoja pirmo jaunās skaņu ierīces un plates prezentāciju, kas, ļoti iespējams, bija liela kļūda no biznesa viedokļa. Konkurenti, it sevišķi tie, kuriem bija pieejama vajadzīgā nauda, ne tikai steidza kopēt viņa izgudrojumu, bet arī oficiāli apstrīdēja Berlinera tiesības uz patentu. Tiesāšanās ASV jau izsenis bijusi nozīmīga biznesa niša, un nerakstīts likums ir: jo ilgāk ievelkas prāva, jo vairāk nopelna prokurori, tiesneši un, pats svarīgākais, advokāti.
Berliners šo realitāti labi apzinājās, tādēļ nolēma lieki netērēt laiku un pievērsties citam tirgum, kurā nosacījumi bija daudz liberālāki, – proti, Eiropai. Pirmie gramofoni un pirmās skaņu plates vecajā kontinentā tika saražoti jau 1889. gadā, taču būtībā tie bija vien prototipi, kurus Berliners demonstrēja dažādos saviesīgos pasākumos ar cerību piesaistīt investorus, raksta BBC Science Focus.
Kad beidzot noslēdzās tiesu lietas par patentiem, izgudrotājs atgriezās ASV un 1891. gadā nodibināja kompāniju ar nosaukumu US Gramophone Company, nolīgstot arī daudzsološu inženieri Eldridžu Džonsonu, kurš spēja atrast tehniskus risinājumus skaņas kvalitātes uzlabošanai. Pēcāk gan Berliners sastrīdējās gan ar Džonsonu, gan investoriem, turklāt zaudēja arī tiesas prāvā, kurā tika lemts par viņa privilēģijām ekskluzīvi pārdot savu ierīci Savienotajās Valstīs.
Paņēmiens šīs problēmas risināšanai bija tas pats vecais: izgudrotājs atkal devās uz Eiropu, kur 1897. gadā Londonā nodibināja uzņēmumu Gramophone Company, kas 1931. gadā kļuva par EMI, bet 1897. gadā Hannoverē – Deutsche Grammophon, kas kā ierakstu kompānija zināma arī mūsdienās.
Jau pēc pāris gadiem Berlinera auklētā skaņu ierakstu industrija sasniedza arī Krievijas impēriju un tolaik tās pakļautībā esošo Latviju. 1899. gadā Sanktpēterburgā ierīkoja pirmo skaņu ierakstu studiju, bet 1902. gadā Rīgā darbu sāka pirmā rūpnīca, kas ražoja skaņuplates.