Plates atkal griežas

Ar ko gan plašu klausīšanās ir īpaša, un kā tā skaņa rodas? Tas ir vesels rituāls. Vispirms klausītājs izvēlas plati, ko vēlas klausīties. No glīta plānā kartona vāka un konverta izņemtajai, uz atskaņotāja saudzīgi uzliktajai platei griežoties vienmērīgā ātrumā, uz tās uzmanīgi uzliktā adatiņa slīd pa virsmu un, berzējoties pret rievām, kas iespiestas vai iegravētas celiņā, nolasa informāciju, kas pārtop mūzikā. Pat ne pārtop, mikroskopiskās rieviņas izveidotas tieši tādas, lai šīs mehāniskās strīķēšanās rezultātā telpā ienākošā skaņa liktu saklausīt skaņdarbu bez tehniskas apstrādes, ja neskaita pastiprināšanu, kas sākotnēji – ar atspermehānismu darbināmā patafona un gramofona laikos – pat nebija saistīta ar elektrību. Toreiz adatas bija no metāla un plates no šellaka – cietāka, bet trieciena gadījumā vieglāk plīstoša materiāla nekā no sešdesmitajiem gadiem līdz mūsdienām izmantotais samērā elastīgais vinils.

Turklāt process, kā vinila platē ieskaņotais ieraksts nonāk līdz mūsu ausīm, notiek acu priekšā – tātad ir redzams, kā mūsu dzirdamā skaņa top. Domājot par šī procesa aprakstīšanu, šķita, kas tas ir pagalam vienkārši, bet, mēģinot to formulēt teikumos, spēja uzburt ticamības momentu kaut kur pazūd, jo patiešām nav līdz galam skaidrs, kā šīs rieviņas var izveidot tieši tādas, lai tajās būtu maksimāli precīzi saklausāms jebkas – mūzikas instrumentu, balss vai kādu dabā sastopamu skaņu ieraksts. Ja aplūko plati un pa to slīdošo adatu mikroskopā, šīs rieviņas ir patiešām labi saskatāmas, arī adatas nodiluma pakāpi var labi redzēt.

Tas nav gluži tas pats, kas dzīvā muzicēšana, bet tik un tā – te mūzika top uz vietas un katru reizi no jauna. Atšķirībā no kompaktdiska vai jebkura cita digitāla nesēja, kur skaņa saskaldīta ciparos un tātad – jau gatava.

Uzdevu jautājumu par digitālo un analogo ierakstu atšķirībām Uldim Lavrinovičam, kurš daudzu gadu gaitā izpētījis visus formātus un noteikti ir viens no pieredzējušākajiem Latvijā šajā lauciņā. "Ja godīgi – pateikt var tikai to, vai ierakstam ir bijis gana saprātīgs producents un režisors. Ja ieraksts nav sakompresēts, tas arī ciparu formātā skan gana labi. Esmu dzirdējis ļoti daudz nu ārkārtīgi pretīgi skanošu analogi ierakstītu skaņuplašu. Savukārt ieraksts lentē – tam ir jēga, ja tas veikts koncertā vai tā ir kopija no studijā veiktā master ieraksta. Kopējot plati lentē, skaņa neuzlabosies. Manuprāt. Saprotams, tīri psiholoģiski ir ārkārtīgi patīkami paņemt Baušķenieka ierakstīto lenti un uzlikt uz lielā spoļu magnetofona, bet tas drīzāk ir emocionāls pārdzīvojums, ne skanējuma parametros izmērāms," skaidro Lavrinovičs. Viņš pats dažādās iespējas izmanto atkarībā no garastāvokļa: "Izvēles skalas vienā galā telefonā ir Spotify, otrā – studijas magnetofons ar lielajiem ruļļiem. Pa vidu viss pārējais. Galu galā klausāmies taču mūziku, ne formātu, vai ne?"

Lavrinoviča pieminētais dzeltenais pastnieks Ingus Baušķenieks gan, piemēram, principā neatzīst nevienu no digitālajiem formātiem, lai cik "lieli" tie būtu. Ingus izdevis platē savu soloalbumu Čūska, šogad ASV iznāca arī Dzelteno pastnieku izlase, pēc viņa iniciatīvas platēs izdoti abi Mantas albumi un drīz nāks klajā Kaspara Rolšteina dronopera Stokholmas sindroms. Vēl no latviešu mūziķiem pēdējā laikā savas plates izdevuši Rīgas modes, Dzelzs vilks, Pienvedēja piedzīvojumi, Anna Kijevā, Carnival Youth, Židrūns, Audience Killers, Prāta vētra u. c. Arī Vinila dienā notiks pirmo divu jaunās mūzikas izdevniecības Jersika Records skaņuplašu prezentācija, to materiāls ierakstīts magnetofona lentēs. Ārzemēs gandrīz visi ieraksti tiek izdoti arī vinilā, kura pārdošanas apjomi ar katru gadu turpina pieaugt.

Ļoti svarīgi – plates ir jāsaudzē, un nevērīgu apiešanos tās nepiedod. Viena neuzmanīga kustība, un plate var tikt sabojāta. Īpaši tas attiecas uz jaunās plašu ēras ražojumiem, jo sešdesmitajos, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados plates tomēr tika izgatavotas no izturīgāka materiāla, un tā sastāva recepte diemžēl šķiet pazaudēta. Tāpēc izvēlīgākie kolekcionāri daudz augstāk vērtē tolaik ražotās plates, nevis veco un joprojām aktuālo ierakstu jaunos atkārtotos izdevumus. Pieredzējuši vinila cienītāji uzskata, ka laba mūzika ir beigusies līdz ar plašu norietu deviņdesmitajos gados, jo jaunajai mūzikai ar retiem izņēmumiem neizbēgams ir digitālais pieskāriens vienā no ieraksta tapšanas posmiem – studijā, miksēšanā vai gala māstera veidošanā. Izsmalcinātākie klausītāji apgalvo, ka viņi to jūt. Tāpat tikai pēc pieredzes var secināt, ka tagad daudz piekoptā ne tikai tradicionāli melno, bet arī krāsaino, caurspīdīgo, raibo – tā saukto Picture Disc – plašu ražošana ir domāta skaistu suvenīru tīkotājiem, kuri tās var izmantot kā sienas dekorus – 80% gadījumu tās skan sliktāk, arī putekļus un bojājumus uz tām neredz tik labi kā uz melnajām.

Mīts parkompaktdisku

Par tīras muzikālas skaņas baudītāju paradīzes vēstnesi astoņdesmitajos gados tika pasludināts kompaktdisks – Rietumu pasaulē, no kuras Padomju Latvija tolaik bija atrauta, tas sāka savu uzvaras gājienu 1982. gada oktobrī, tātad pirms apaļiem trīsdesmit pieciem gadiem.

Pirmā masveidā kompaktdisku atskaņotājus tajā pašā gadā sāka ražot kompānija Sony. Latvijas slavenākais ierakstu pirāts Juris Lapinskis toreiz, stāvot kā pravietis ierakstu, grāmatu, pastmarku un citu kolekcionāru lietiņu melnajā tirgū (jo tas bija nelegāls) mežā aiz Fizkultūras institūta, pacēlis pret sauli kompaktdisku, slavēja šī toreiz jaunā skaņu nesēja labās īpašības – izcili tīro skaņu, izturību un praktiskumu, kas parakstīs nāves spriedumu vinila platei, kura skrāpējas un sprakšķ, aizņem daudz vietas un ir nepraktiska, jo uz tās nevar ar vienu pogas spiedienu pārslēgties uz nākamo dziesmu, pārāk bieži ir jāmaina puses un tamlīdzīgi. Lapinskis stāstīja, ka kompaktdisks nav sabojājams un turpina skanēt arī tad, kad tas saskrāpēts, un pat izurbts caurums tam nekaitē. Viņš arī lepni drukāja uz savām astoņdesmito gadu otrajā pusē kopētajām lentēm uzrakstu "Direct recording from the CD to magnetic tape" ("Tiešs ieraksts no CD uz lentes" – no angļu val.), tādējādi vēlreiz reklamējot, ka kompaktdisks nav jātaupa, jo tas nenodilst ar katru spēlēšanas reizi kā plate un to var ekspluatēt neskaitāmas reizes bez skaņas kvalitātes zudumiem. Ar gadiem, kad kompaktdisks vairs nelikās zelta vērts, izrādījās, ka tas tomēr pārlec, ja ir mazliet saskrāpēts, un pat pirksta nospiedums var ietekmēt skaņu. Turklāt, ja sāk "stāvēt uz vietas" plate, adatai uz katra apgrieziena ķeroties aiz netīruma vai skrambas, tas mēdz izklausīties pēc efekta, nevis defekta, ko var novērst ar vieglu pirksta pieskārienu, uzmanīgi pastumjot adatu nepilnu milimetru uz priekšu. Ja ieķeras CD, frāze, kas atkārtojas, ir daudz īsāka un nepatīkamāka, jo CD griežas ātrāk nekā plate, bet nekāda pastumšana ar pirkstu nav iespējama, jo kompaktdiska atskaņotājs ir slēgta ierīce. Ja kāds domā, ka plate ir mazāk izturīga nekā kompaktdisks, viņš maldās, jo no plates, pat ja tā arvien vairāk sprakšķ no daudzkārtējas spēlēšanas vai neuzmanīgas glabāšanas, tomēr muzikālo materiālu var noklausīties, bet no bojāta kompaktdiska neko vairs neatskaņosi. Diskiem arī ar laiku mēdz atdalīties plēves kārtiņa, kurā ierakstīta informācija, un arī tad tie, protams, vairs nav lietojami. Pārsvarā tas notiek ar matricēs pašrakstītajiem diskiem, bet reizēm tādas nedienas piemeklē arī oriģinālos, rūpnieciski ražotos CD.

Visu rakstu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!