Tieši tā - katrs runā par kaut ko savu. Tā ir pēdējo gadu desmitu laikā iekrātā nelaime - vai nu tiek izrunātas vispārīgas frāzes, par to saturu sevišķi nedomājot, vai arī, ja tika domāts, tad atšķirīgas lietas. Viena puse, vienkāršoti izsakoties, ar to saprata (un daļa joprojām saprot) divu - latviešu un cittautiešu - sajaukšanos, kā rezultātā veidojas kaut kas jauns. Savukārt otra puse, latvieši, ar to saprata latviešu valodas iemācīšanos, vietējo vērtību pieņemšanu.
Te gan jāpiebilst, ka, ja integrācija notiktu tieši tā, kā daudzi latvieši to saprot, varētu gadīties, ka tas mums pašiem varētu beigties visnotaļ nelāgi. Piemēram, ja vienā dienā visas cittautiešu skolas pārietu uz 100% apmācību latviešu valodā, tad būtu pavisam citas problēmas jaunā līmenī...
Vai jūs nepaskaidrotu? Jūs runājat par valodas piesārņošanu?
Nu, piemēram, apvidos, kur cittautieši ir vairākumā, ja šobrīd ir palikusi kāda latviešu skoliņa, tādā izpratnē, kā mēs to saprotam, šādas pārejas gadījumā tā tiktu «aprīta». Visa valsts var runāt latviski, bet tas nenozīmē latviskā gara saglabāšanos.
Atgriežoties pie jautājuma, es ar integrāciju saprotu iekļaušanos Latvijas valstī, Latvijas kultūrtelpā. Taisnība arī tā, ka «sabiedrības integrācija» ir daudz plašāks jēdziens, jo attiecināma arī uz sociālo integrāciju, uz citām grupām bez etniskā nošķīruma. Tomēr, cik saprotu, mēs runājam par cittautiešu integrācijas aspektu.
Ir vecais teiciens, ka, lai dejotu tango, ir nepieciešami divi. Atvainojos par subjektīvu vērtējumu, tomēr nereti liekas, ka nav jau tā dejas partnera. Proti, potenciālajam partnerim ir ļoti politizētas prasības - pilsonības, valodas jautājumi -, kuru izpildi tas uztver kā priekšnoteikumu «integrācijai» vai kā «integrāciju» vispār.
Man jāatkārto it kā banālas lietas - tie, kurus mēs saucam par «krieviem», nebūt nav viendabīga grupa. To jau mēs intuitīvi jūtam, kaut prātā pārskatot savu paziņu loku. No šī viedokļa ļoti aktuāls būtu pilnvērtīgs pētījums, jo pēdējie kaut cik jēdzīgie bijuši 2010.-2011. gadā. Jo šobrīd mēs tikai varam spriest pēc pašu pieredzes, ka ir tādi, kuri ir ļoti labi iekļāvušies latviešu sabiedrībā - uzsveru, iekļāvušies, nevis asimilējušies, - un, protams, ir grupa ar impērisku domāšanu, ar kuriem tu neko neizdarīsi. Un tad ir «pa vidu», un ir galīgā miglā, kur šo daļu var labā nozīmē aizvilkt vai kur kādi vēji viņus var aizpūst.
Starp citu - savulaik bija populāra tēze, ka gan jau paaudžu maiņa starpetniskās attiecības normalizēs. Uzaugs jauna cittautiešu paaudze, un būs labi. Neizskatās.
Nu, britiem ir pētījumi, kas liecina, ka radikāļi, fundamentālisti parādās iebraucēju trešajā paaudzē. Tā teikt, tēvs veiksmīgi integrējies, dēls... Es domāju, ka daudziem mūsu cittautiešiem tā ir liela problēma, ka viņiem nav skaidras piederības sajūtas, identitātes. Ikdienā to cilvēks pats varbūt nejūt, tomēr liekas, ka tāda ir vajadzīga ikvienam - ja neskaita varbūt ģēnijus, miljardierus un tos, kuri zem tilta dzīvo.
Tad ko darīt? Redzat, man ir priekšstats, ka oficiālā nostāja ir apmēram tāda - iedodam kaut kādu naudu cittautiešu nevalstiskajām organizācijām, kultūras NVO...
Atvainojos, šīs NVO ir tikpat neizpētīts lauks. Negribu aizvainot labos piemērus, bet ir arī tādas - ir nauda, ir projekts, ir «integrācija». Nav naudas, nav projektu, nav «integrācijas». Un mūsu komisija ir vairākkārt paudusi, ka šī integrācijas projektu koordinācija jāsaved kārtībā. Tiesa, diemžēl arī jāsaka, ka līdz vēlēšanām tas nenotiks, un, atklāti sakot, par to, ka tas nenotiks, nojausma radās jau pirms pusgada...
Ko nozīmē savest kārtībā?
Kaut vai vienotu pārraudzību, lai labā roka zina, ko kreisā dara. Ir Sabiedrības integrācijas fonds, kas tieši pakļauts valdības vadītājam, ir departaments Kultūras ministrijā, kaut kas ir Izglītības un zinātnes ministrijas ietekmes sfērā... Saprotot, ka ideālu risinājumu nav, man liekas, ka uzsvaram vajadzētu būt uz Kultūras ministrijas struktūru, jo integrācija lielā mērā notiek caur kultūru.
Tā būtu organizatoriskā puse, bet kā ar saturu? Ko mēs gribam? Labojiet, bet man par pašreizējo uzstādījumu ir radies šāds iespaids - valsts iedod naudu kādām cittautiešu kultūras aktivitātēm, attiecīgajām grupām it kā jājūtas par to priecīgām un attiecīgi lojālām pret Latviju. Un tā skaitās integrācija.
Tas tiešām ir jautājums, «ap ko» notiek integrācija. Un manā skatījumā tās ir Latvijas kultūras tradīcijas - valstij, protams, nav jāliek šķēršļi šo NVO aktivitātēm, piemēram, nacionālo minoritāšu kopienu svētku svinēšanā, tomēr akcents ir uz Latvijas nacionālo kultūru.
Labi, un kā tam jānotiek? Cik saprotu, tiek izdotas grāmatas par šīm tēmām cittautiešu skolām, tālāk?
Nav sevišķi daudz ar ko palielīties. Mans «jājamzirdziņš« ir, lai šajās, nosacīti runājot, krievu skolās latviešu priekšmetus (valoda, literatūra, vēsture) pasniegtu skolotāji, kas ir personības, kuri māk aizraut. Izšķiroša ir šo skolotāju sagatavotība, un šajā jomā nekas nav darīts - šādi pedagogi tiek gatavoti «parastajā kārtībā», bez speciālas sagatavošanas. Te būtu ne tikai valstij jāmaina sava attieksme, bet pavērtos arī plašs darba lauks tādām organizācijām kā Iespējamā misija.
Ir jāmēģina uztaustīt, kas ir tās lietas, kas mūs var vienot, kopīgi aizraut. Vienotas vēstures izpratnes veidošanai, būsim reālisti, ir nepieciešams ļoti ilgs laiks. Sports? Jā, bet nevajadzētu uz to pārāk paļauties. Mani interesē tāda potenciāli vienojoša platforma kā «eiropeiskums». Šobrīd gan pēc Eirovīzijas tas ir diezgan riskants temats (smejas), tomēr, ja mēs abstrahējamies no šādiem notikumiem, vēlme būt tuvāk Eiropai, zināma pozicionēšanās kā eiropiešiem pretstatā Krievijai bija pamanāma daļā cittautiešu pat padomju laikā. Manuprāt, tas ir cerīgs virziens, tikai to nevajadzētu maitāt ar pašas Eiropas finansētiem projektiem, kā tas diemžēl ir gadījies iepriekš.
Mazliet huligānisks jautājums - bet varbūt neko speciāli nemaz nevajag darīt? Tie, kuri nav impēriski noskaņoti, paši atrod ceļu, savukārt par pārējiem - nu, lai viņi svin Jauno gadu pēc Maskavas laika...
Es piekrītu, ka nevajag histēriskas aktivitātes, kā dažreiz notiek pēc kaut kādiem notikumiem - vai tie būtu valodas referendums, Ukraina vai kas cits. Tāpat ir jāsadala: kur jāstrādā integrācijas politikai un kur, piedodiet, vienkārši Drošības policijai. Tomēr kopumā tā masa ir pārāk liela, lai neko nedarītu. Nevajag pielabināties, vajag piedāvāt Latvijas kultūru kā kodolu.
Vai nav tā, ka mēs mīņājamies uz vietas arī tāpēc, ka pašiem latviešiem jau nav skaidrs, kas šis kodols ir, ka mēs paši jau ne sevišķi cienām savu kultūru un vēsturi?
Sāpīgs jautājums. Tomēr gribētu vēl par integrāciju - tur ir ļoti daudz iracionālu momentu. Un gadās, ka politiķi - to skaitā tie, kuri iet baznīcā vai tic kādām citām, tā teikt, neaptaustāmām lietām, - nez kādēļ to ignorē.