Apbrīnojami īsā laikā kopš nopietnu treniņu sākuma līdz finišam Ironman distancē pirmo reizi tika Atis Brikovskis. Pēc viņa stāstītā - ekonomiskajai krīzei mēdz būt arī gaismas puse. Ja neveicas biznesā, ir jāmeklē veids stresa noņemšanai. Un gadās, ka beigās ir vēl lielāks gandarījums nekā reizēs, kad maciņš piepildījies ar latiem vai eiro.
Nedēļas nogalē krastmalā pie Vanšu tilta notiks starptautiskas triatlona sacensības sprinta distancē. Brikovskis gan nestartēs, jo tajā laikā viņam ir sacensības ārzemēs. Atim tuvākas ir garākās distances. Viņš ir viens no diviem Latvijas triatlonistiem, kas startējis un finišējis prestižajās Ironman sacensībās pasaules čempionātā Havaju salās.
Nodarbošanās ar triatlonu nopietnā līmenī paņem daudz laika. Kā ir iespējams apvienot treniņus un izbraucienus uz sacensībām ar darbu, tāpat vēl ir mājas rūpes - laikam jau jābūt labi nodrošinātam vai arī gādīgiem atbalstītājiem?
Protams, man ir atbalstītāji, jo treniņi paņem tik daudz laika, - viens pats es to nepavilktu. Viena lieta ir treniņi, bet pēc tam vēl ir nepieciešams laiks, lai pēc tiem atgūtos.
Grāvjus rakt tu nevarētu?
Es teikšu, ka grāvi būtu rakt vieglāk nekā darīt darbu, kurā nepieciešams daudz domāt. Asinis pēc treniņiem muskuļos joprojām intensīvi cirkulē un ar grāvja rakšanu man veiktos tīri labi. Sarežģītāk ir dabūt asinis atpakaļ smadzenēs, lai varētu sākt domāt. Ir jāpaiet laiciņam, kamēr atkal viss nostājas savās vietās.
Izturības treniņos galvā rodas labas idejas, jo par kaut ko jau vienmuļas slodzes laikā divas vai trīs stundas ir jādomā...
Man pārsvarā tās ir sadzīviskās lietas. Pie slodzes un domāšanas jau pierod, kā to ir iemācījušies darīt orientieristi - skriet un mācīties dzejoļus. Ir arī reizes, kad neko negribas domāt. Tad es uzlieku austiņas un klausos radio.
Riteņbraukšana un radio arī ir savienojamas lietas. Tas varētu būt bīstami?
Ir, bet cik ilgi ar putniem runāsi? Ja gatavojas nopietniem mačiem, uz riteņa ir jāpavada garas stundas. Mēnesī ir jānobrauc 1500 un vairāk kilometru.
Kas pamudināja pievērsties triatlonam?
Man viss sākās krīzes laikā. Es nodarbojos ar autobiznesu un vēl visādām lietām. Kad sākās krīze, nervi vairs neturēja, tāpēc vajadzēja iet ārā paskriet, lai izlādētos. Tā arī es aizskrēju līdz triatlonam.
Vai tiešām pirms krīzes iestāšanās itin nemaz nebiji sportojis?
Jaunībā es diezgan nopietni nodarbojos ar moderno pieccīņu. Divi veidi - peldēšana un skriešana - ir arī triatlonā, tāpēc man bija vieglāk iekļauties triatlona apritē. Kad sāku skriet, tas bija 2008. gadā, es sev izvirzīju mērķi noskriet maratonu. Kad noskrēju Rīgas maratonu nedaudz ātrāk par četrām stundām, par šādu rezultātu biju ļoti priecīgs. Vēl jo vairāk es biju gandarīts par to, ka ar skriešanu biju zaudējis vairāk par 30 kilogramiem. Pirms tam es biju aizdzīvojies līdz 115 kilogramiem. Ar šādu svaru man jau bija grūti eksistēt. Nujā, un, tā skrienot, es padzirdēju par triatlonu. Peldēt es pratu, savukārt ar riteni braukt jau mēs visi mākam. Izlēmu pamēģināt, un tā mani pavilka šī lieta. Pirmajā reizē bija pat neslikts rezultāts.
Mani pārsteidza, ka pēc pirmajām triatlona sacensībām Kupišķos pagāja tikai viens gads un jau startēji slavenajās Ironman sacensībās Havaju salās...
Pēc pirmajām triatlona sacensībām es sapratu, cik daudz ir jāstrādā, lai kaut ko vērā ņemamu sasniegtu. No rītiem sāku intensīvi peldēt. Man ātri atgriezās kādreizējās sajūtas, jo tas, ko mēs kādreiz esam darījuši, jau nekur nepaliek. Priekš manis kaut kas jauns bija tikai riteņbraukšana. Tad jau radās ideja pamēģināt kaut ko starptautisku, jo internetā biju saskatījies dažādas sacensības ar lielu dalībnieku skaitu. 2010. gadā es pieteicos startam Beļģijas pilsētā Antverpenē pusei Ironman distances. Aizbraucu, diezgan labi startēju. Pēc tam jau pieteicos Ironman sacensībām, jo tas bija viens no maniem sapņiem - pievarēt Ironman distanci. Šī sapņa dēļ es vispār uzsāku triatlona treniņus. Gribēju sevi pārbaudīt - es to varu izdarīt vai ne -, un, atkal pašam sev par pārsteigumu, es to izdarīju ar ļoti labu rezultātu.
Informācija internetā vēsta, ka dažādās sacensībās kopskaitā 50 000 triatlonistu cenšas nokļūt Havaju salās, kur vietas ir 2000 dalībniekiem. Cik nopietnu konkurenci izturēji, lai tiktu uz prestižajām Ironman sacensībām?
Vidēji visās lielajās sacensībās startē ap 3000 dalībnieku. Vispopulārākās vecuma grupas ir no 35 līdz 40 un no 40 līdz 45 gadiem. Tajās ir no 400 līdz 500 dalībnieku. Lai tiktu uz Ironman Havaju salās, ir jāiekļūst labāko piecniekā vai sešniekā. Sacensības Rēgensburgā jau bija sezonas otrajā pusē - augustā -, un līdz sacensībām oktobrī Havaju salās vairs nebija daudz laika, bet es par katru cenu centos tur nokļūt, jo domāju, ka otras tādas iespējas vairs var nebūt. Tajā gadā Ironman sacensībām bija kvalificējies arī Rinalds Sluckis, kuram biļete lidojumam uz Havaju salām jau bija kabatā. Nodomāju, ka jābrauc viņam līdzi - kopā būs jautrāk.
Nezin vai par jautrību Havaju salās var runāt. Distance tur ir ļoti smaga, turklāt jārēķinās ar sarežģītajiem klimatiskajiem apstākļiem...
To zinot, man bija viens mērķis - laimīgi tikt līdz finišam. Arī es biju lasījis internetā un saklausījies no citiem triatlonistiem, cik tur ir karsts, cik tur ir grūti... Finiša līniju izdevās šķērsot, turklāt ar atzīstamu rezultātu. Tā man radās papildu azarts, ka vajadzētu nākamreiz iegūt vēl labāku vietu. Nākamajā sezonā jau nospraudu sev mērķi kvalificēties pasaules čempionātam pusei Ironman distances, kas notiek Lasvegasā.
Cik ir triatlona distanču?
Centīšos salikt visu pa plauktiņiem. Galvenā distance ir olimpiskā, varbūt arī populārākā, jo tā ir olimpiskā (1,5 kilometri peldēšanas, 40 km riteņbraukšanas un 10 km skriešanas - aut.). To rīko Starptautiskā triatlona federācija. Viņu pārziņā ir arī sacensību rīkošana sprinta (750 m peldēšanas, 20 km riteņbraukšanas un 5 km skriešanas) un garajās (1,9 km + 90 km + 21,1 km) distancēs. Pārējās distancēs jau notiek komercsacensības, populārākās no tām ir Ironman Havaju salās (3,8 km + 180,2 km + 42,2 km). Zīmols pieder amerikāņiem. Viņi šīs sacensības rīko visos kontinentos. Klasiskās Ironman sacensības Konā Havaju salās tiek rīkotas kopš 1977. gada. Tur ir īpašais šarms ar sacensību vietai raksturīgo augsto gaisa mitrumu. Jau izkāpjot no lidmašīnas, kļūst skaidrs, ka beigas būs.
Šķiet, ka sacensību rīkošana ir arī labs peļņas avots...
Viņi pelna ļoti labu naudu. Ir vairākas Ironman sacensības, kurās dalības vietas tiek izpirktas pat dažās minūtēs! Starta vietas ir pāris tūkstošiem dalībnieku, un dalības maksa svārstās no 400 līdz 500 eiro. Apbrīnojami, cik daudz cilvēku ir gatavi tālu braukt, to visu pārdzīvot un par to vēl samaksāt bargu naudu. Interesanti, ka cenas tikai paaugstinās un proporcionāli arī palielinās startēt sacensībās gribētāju skaits. Liela nozīme ir iespējai startēt sava vecuma grupā. Havaju salās startē un finišē arī dalībnieki, kuriem ir 80 un vairāk gadu. Tas ir jāredz, kādas ovācijas nākamajā dienā apbalvošanas ceremonijā izpelnās šīs vecuma grupas laureāti! Protams, galvgalī ir profesionāļi. Viņi startē pirmie un pavisam citā ātrumā. Profesionāļi cīnās par naudas balvām, kas, starp citu, nav nemaz tik lielas, salīdzinot ar daudziem citiem sporta veidiem. Cilvēki ir traki! Viņi sevi moka un pērk dārgu inventāru, lai tikai sevi apliecinātu. Sākumā arī man bija tikai sportiskā interese. Kā jau daudzi, nodomāju - tas taču nav iespējams.
Sacensībās nav bijuši brīži, kad piezagušās bailes par veselību?
Nav bijis un varbūt tāpēc, ka es nelietoju neko tādu, kas man varētu aizmiglot prātu. Es ļoti ieklausos sevī un daru tik daudz, cik es varu. Cilvēks jau sevi nevar nokaut. Zirgu gan viņš var nokaut. Kad vairs galīgi nevarēs, tad apstāsies. Atelposies un atkal ies tālāk.
Bet ir taču gadījumi, kad skriešanas maratonos un pat pusmaratonos cilvēki zaudē daudz šķidruma un pēc tam ar nopietnām veselības problēmām nokļūst slimnīcā...
Barošanās sacensību laikā ir tēma, par kuru varētu stāstīt ļoti daudz. Havaju salās skrienot es biju nedaudz sabijies, ka man «neizsit korķus», jo cilvēki ceļmalā gulēja pakrituši un mediķi viņiem sniedza palīdzību. Bija baisi redzēt, ka stipri vīri sēž distances malā un raud. Viņi bimbo tikai tāpēc, ka nav spēka tikt tālāk uz priekšu. Tu skrien, un galvā ir tikai viena doma - jātiek līdz finišam. Pirmajā reizē man bija tik smagi, ka dzirdināšanas punktam es gāju garām soļojot. Gāju un dzēru visu pēc kārtas, lai tikai tiktu līdz finišam. Nākamajā dienā sāpes bija gandrīz neizturamas, jo bija grūti staigāt un pat piecelties no krēsla.
Letālu gadījumu ir daudz?
Nav dzirdēts par tādiem. Ja neaizraujas ar aizliegtām vielām, kas paātrina asinsriti un sirdsdarbību, nekam traģiskam nevajadzētu notikt. Galva nostrādās, jo ir drošinātāju papilnam. Ir jādzer enerģijas dzērieni. Var dzert arī kofeīnu saturošus enerģijas dzērienus, bet tikai neilgi pirms finiša. Jo, tos lietojot, pēc kāda laika sekos dziļa bedre. Organisms uzsūc visu pēdējo, kas atlicis, un pēc tam vajag laiku, lai atgūtos.
Ir noteikta kārtība, kad un ko lietot?
Katrs pats ar laiku saprot, ko viņam kurā brīdī vajag. Tam ir ļoti liela nozīme. Līdzīgi kā ar mašīnu. Ja laikā neuzpildīsies, kādā brīdī apstāsies un vajadzēs stumt. Tik garās distancēs regulārām uzpildīšanās reizēm ir milzīga nozīme.
Cik daudz šķidruma izlieto Ironman sacensībās?
Pirmajā reizē Konā skriešanas segmentā es izdzēru pāris lielo Coca-Cola pudeļu. Es biju tik izslāpis, ka ar citiem dzērieniem nespēju veldzēties.
Cola taču arī satur enerģijas dzērienu piedevas!
Jā, bet kaut kā man uz priekšu bija jātiek. Tajā reizē man arī vēl nebija pietiekami daudz zināšanu.
Tu esi profesionālis vai amatieris?
Labs jautājums, kuru reizēm es pats sev uzdodu. Mani varētu definēt kā profesionālu amatieri. Kad Rēgensburgā kvalificējos sacensībām Havaju salās un tur finišēju, šķita, ka viss ir paveikts, - sev teicu: liecies taču, Ati, mierā... Tagad turpini savu mierīgo dzīvi... Bet nezin kāpēc izlēmu pamēģināt pus-Ironman. Jau pirmajās sacensībās Spānijā vinnēju savā vecuma grupā, nākamajās sacensībās Itālijā vēlreiz biju pirmais, un uzvarēju arī mačos Berlīnē. 2012. gadā man bija laba sezona, tikai lielajā Lasvegasas karstumā es «sadegu».
Startējot ar hidrotērpu, cilvēks it kā nevarot noslīkt?
Cilvēks jau vispār nevar noslīkt, ja nezaudē saprātu. Bet sacensībās hidrotērps nav atļauts, ja gaisa temperatūra ir augstāka par 21 grādu.
Havaju salās jāstartē bez hidrotērpa?
Jā, jo tur ir silts un tur ir haizivis.
Arī vietās, kur notiek peldēšanas sacensībās!
Kāpēc lai haizivju tur nebūtu?
Ir kāds triatlonists arī sakosts?
Neesmu dzirdējis, vai arī viņi to labi slēpj. Kad es peldu, vienmēr domāju par to, ka no kokosrieksta kritieniem no koka vairāk cilvēku iet bojā. Uzmanīties vairāk vajag krastā. Man arī negribas ticēt, ka haizivs izvēlēsies tieši mani. Gan jau kāds cits būs garšīgāks (smejas). Vēl es sevi mierinu ar domu, ka haizivis pa dienu guļot. Viņas barojoties naktī. Šādas domas man ir tikai treniņos. Sacensībās visapkārt ir laivas un apsardzes cilvēki, turklāt, startējot 3000 dalībniekiem, ūdens tā mutuļo, ka ikviens dzīvnieks muks projām.
Viens otru nevar pavilkt zem ūdens?
Ir pat speciāla starta peldēšanas tehnika, lai sevi aizsargātu. Protams, tāpat jau vienmēr kāds iesper pa galvu. Norauj brilles - tā ir īsta gaļasmašīna. Drošības nolūkos apakšā ir kameras un daudz ūdenslīdēju.
Triatlonā esi guvis lielāku gandarījumu nekā tajā laikā, kad sekmējās autobizness?
Protams, jo sajūtas finišā ne ar ko nav salīdzināmas. Tā ir tā vieta, kur vīrus atkal var redzēt raudam.