Privātmāju saimnieki gan var padomāt par kādas citas alternatīvas atrašanu, ja līdzšinējā apkures sistēma šķiet par dārgu.
Taču - kura būs vispiemērotākā, neviens speciālists neņemas ieteikt, jo katrs risinājums ir ļoti individuāls. «Malkas apkure, pēc manām domām, ir vislētākais kurināmais, taču tas prasa arī visvairāk darba,» saka Latvijas Siltumuzņēmumu asociācijas valdes loceklis Andris Akermanis un uzsver, «iespējas, kā veidot apkures sistēmu mājā, ir ļoti plašas. Var būvēt kamīnus, krāsnis, likt radiatorus un siltās grīdas.»
Pērn ietaupīja
Energoresursu patēriņš mājsaimniecībās pagājušajā gadā bija par 4,5% mazāks nekā 2012. gadā - par 6% samazinājās kurināmās koksnes patēriņš, dabasgāzes patēriņš samazinājās par 6,8%, savukārt siltumenerģijas patēriņš samazinājās par 4,3%.
Izskaidrojums tam ir ļoti vienkāršs - siltais laiks, jo 2013. gada apkures periodā vidējā gaisa temperatūra bija augstāka nekā 2012. gadā. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem mājsaimniecībās energoresursu patēriņa struktūra katru gadu būtiski nemainās. Mājsaimniecībās apkurei pārsvarā izmanto kurināmo koksni, no kuras 91% ir malka.
Meklējot optimālo
Apkures veida izvēle vai sistēmas pilnīga nomaiņa ir ļoti atbildīgs solis. Galarezultāts summējas no uzstādīšanas izmaksām, kurās ietilpst gan iekārtas un nepieciešamie papildmateriāli, gan arī ieguldītais darbs, un no vēlākajām ekspluatācijas izmaksām par apkopi, remontu un kurināmo. Viens no būtiskiem faktoriem - jāņem vērā arī mājas atrašanās vieta: kas reģionā ir pieejams, kas nav pieejams. Uzreiz jāatceras - ja reģionā ir elektrības problēmas, tad automatizēšana atkrīt.
Ja māja, kas tiek apkurināta ar malku, saimnieku prombūtnes laikā atdziest, tad granulu apkures katls, kas nepārtraukti darbojas automātiskā režīmā, ir piemērots šādiem aizņemtiem cilvēkiem. Granulu apkure ir izdevīgs un stabils apkures risinājums. Gandrīz jebkuru cietā kurināmā vai degvielas apkures katlu iespējams aprīkot ar granulu degli. Līdzīgi kā ar malku, par granulām vai briketēm tomēr jāpiedomā - tās jāpērk, jābūt arī vietai, kur tās glabāt, pēc kurināšanas no katla jāiztīra pelni.
Centrālā apkures sistēma strādā ar šķeldu, kas ir lētāk. Apkurei tiek piedāvāta īpaša kūdra, bet problēmas rada tas, ka centrālā siltumapgāde orientējusies uz šķeldu, bet šķeldas katlos uzreiz likt kūdru nevar. Bet par to, ka šķeldu izmantotu individuālajai apkurei, Andris Akermanis gan nav dzirdējis.
Visvienkāršāk un visātrāk uzstādāmais apkures veids ir elektroapkure. To var ierīkot gan vienā telpā, gan arī visā mājā. Ar speciālu termoregulatoru palīdzību iespējams regulēt temperatūru un laiku, kad automātiski tiek uzsākta vai pārtraukta telpu apsilde.
«No tradicionālajiem apkures veidiem šobrīd visdārgākā ir elektroenerģija,» piebilst A. Akermanis.
Gāzes apkuri var izvēlēties gadījumos, ja tuvumā atrodas gāzes vads. Ja pieslēgumam jābūvē garš posms, izmaksas būs ļoti augstas. Iekārtu izmaksas ir plašā amplitūdā, bet - jo katls modernāks un jaudīgāks, jo plašākas automatizācijas un regulēšanas iespējas. «Būvējot privātmāju un domājot par apkuri, lētāk sanāk, ja vecajā apbūvē iebūvējas pa vidu tur, kur ir gāzes vads, vai ceļ māju ciematā, kur centralizēti pievelk vai nu dabasgāzi, vai šķidro gāzi,» piebilst A. Akermanis.
Dažādi varianti
Lai arī caur Latviju tiek transportētas akmeņogļu kravas, šķiet, ka «ar uguni» būtu jāmeklē kāds, kurš tās izmanto ēkas apkurināšanai. «Tāpat arī mazuts kā kurināmais ir noiets etaps, jo tā dūmos bija sēra dioksīds. Latvija vispār ir ļoti tīra savā kurināmajā bilancē. Izmešu teorētiski nav,» īsi situāciju raksturo A. Akermanis.
Visekoloģiskākais un ekonomiskākais apkures veids ir saules kolektori, kuri izmanto saules gaismu. Bet kolektoru ierīkošanas izmaksas ir ļoti augstas. Latvijas klimatiskajos apstākļos ar saules kolektoriem nodrošināt pilnvērtīgu apkuri ir praktiski neiespējami, tāpēc tos jākombinē ar citiem apkures veidiem. Pēc Andra Akermaņa domām, ar saules paneļu palīdzību var ražot tikai karsto ūdeni. Ir arī cita veida saules paneļi, kas ražo elektrību, ko teorētiski var pārdot Latvenergo tīklā, bet siltuma jomas eksperts pieļauj, ka nav gan zināms, vai tas atmaksājas.
«Ekoloģisks ekspluatācijā ir zemes siltumsūknis, bet tā ierīkošanai nepieciešams liels zemes gabals - divas, trīs reizes lielāks nekā apsildāmā platība. Ja ir siltumsūknis, tad jārēķinās, ka pavasaris atnāks dārzā par nedēļu vēlāk, jo zemes siltums būs paņemts. Galvenais trūkums šādai apkures iekārtai ir lielas investīcijas tā ierīkošanai,» uzskata A. Akermanis un skaidro, «sistēma strādā ar elektrību, no viena elektrības kilovata uztaisot trīs vai pat piecas reizes vairāk siltuma nekā vienkāršs elektriskais sildītājs.»
Nulles enerģija
Bet nākotnes vīzija ir nulles enerģijas patēriņa ēka. Tā ir ēka, kas nepatērē enerģiju un sildīšana tai nav vajadzīga. Katrs cilvēks, kas dzīvo ēkā, pats saražo enerģiju. Nulles enerģijas patēriņa ēkas ir modernākais risinājums Eiropā.
«Tas gan nav Siltumuzņēmumu asociācijas interesēs, bet, ja kāds meklē visoptimālāko siltuma saglabāšanas veidu, tad jāsāk ne jau ar siltuma ražotāja veida meklēšanu, bet gan ar mājas izolēšanu,» saka Latvijas Siltumuzņēmumu asociācijas pārstāvis un piebilst, «ja man pašam būtu jābūvē māja, tad es vislielāko uzmanību pievērstu tieši tam un tikai pēc tam domātu par piekurināšanu.»
Izolācijai var izmantot akmens vati, stikla vati un vēl citus materiālus. «Visvienkāršāk uzklāt ir balto putuplastu, taču tas ir neelpojošs, un, ja mājai nav kārtībā ventilācija, tad sienas sāk pelēt. Stikla un minerālvates uzklāšana prasa lielāku darbu,» skaidro A. Akermanis un uzsver, «siltināšana ir investīcija, kas atmaksājas.»