Vakariņas mana tēva namā aizvien ir bijušas pārbagātas, taču šajās dienās tās šķiet pat vēl pieaugam izšķērdībā. Mēs ar Brauna kungu tagad sēstamies pie jo grezna vakariņu galda. Šajās ikdienas dzīrēs mūsu priekšā ir gan kazlēns, gan jēra un putnu gaļa, gan cūkgaļa, gan jo dažādas zivis.
Jau esmu pieradinājusi sevi paciest garšu un mērces ziņā trūcīgi pasniegtu gaļu bez sviesta, ja vien nav sagaidīta svaiga kuģa krava no Īrijas vai Anglijas (kaut pēc šāda ceļa par svaigu to gluži nevarēs saukt). Šādu maltīšu vainagojums kā allaž ir bruņurupucis, bet aizvien biežāk mums baudīšanai tiek piedāvāti arī krabji un omārs. Arī pie galda apkalpojošo vergu ķermeņu smārds vairs tā neievaino ožu. Mušu bari, kas nebija šķirami no mūsu melnkoka ļaužu saimes, arī šķiet pārcēlušies kur citur. Tomēr vēl aizvien nenākas viegli pārliecināt melnos uzvilkt apavus. Brauna kungs man ir izskaidrojis, ka nēģeris drīzāk jūtas kā nastu lops, kad pie kājām šie pakavi, nekā saķēdēts būdams, un tādējādi dziļi nepanes garderobes daļu, kas mums ir pati par sevi saprotama. Šī vēlme labprātāk staigāt basiem izskaidro arī nēģeru vairākumam tipisko klibumu - čigo infekcijas sekas.
Deserts šeit ir jaušami pārāks par galveno ēdienu, tad galdā redzam visizcilāko augļu pārbagātību. Brauna kungs papūlējās man izskaidrot, ar ko tik noslēpumaini ir divi no augļu veidiem, kas diendienā izdaiļo mūsu maltītes. Pampelmūzei tātad esot trīsdesmit divas sēklas, no kurām divas šo augli atražos, taču ir neiespējami izšķirt, kuras tās būs. Pārējās riesīs saldo vai rūgto apelsīnu, un dažas - aizliegto augli. Ar vārdu sakot, visas apelsīnu pasugas, visticamāk, ir pampelmūzes pēcteces, lai arī garšā tai ne īpaši līdzinās. Līdz brīdim, kad koki sāk ražot, pat nav iespējams spriest par veiksmi vai neveiksmi audzēšanā, jo līdz šim svētības brīdim augļu koki izskatās gluži līdzīgi. Tomēr sēklas, kas laimīgi atražo pampelmūzi, pat ņemtas no labāko sugas paraugu vidus, var nest arī ne vairāk kā ciešamus vai mazvērtīgus augļus, no kuriem viens otrs gandrīz nav ēdams. Un mango mistērija nav mazāk neizprotama. Brauna kungs stāsta, ka līdzīgus divu mango koku augļus pat neatrast un arī vislabākā mango sēklas, kaut rūpīgi ieaudzētas un koptas, reti atmaksā to ar augļiem, kas rada vecāku sugai. Savā labākajā formā mango ir karalis šo salu augļu vidū; tikmēr nelāgākais no tiem garšos pēc terpentīna ar cukuru. Apvaicājos viņam par iespēju atgriezties Anglijā līdz ar pāris sēkliņām, ko es varētu mēģināt ieaudzēt manā pašas zemē Anglijā, taču liekas, ka mani gaidītu vilšanās.
Ievērības cienīgā kārtā mūsu sarunas bieži ieilgušas līdz vēlai vakara stundai, kad esam uzkavējušies verandā, malkojot pasniegto tēju, visādi cenzdamies nevērot odu pūļus, kas veltī mums pārpārēm uzmanības, visvairāk - pēc tam, kad satumst. Abi īpaši cītīgi sekojam, lai mūsu saruna turētos bezpersoniska, jo neviens mēs nevēlamies likt ciest šai mūsu jaunajai sapratnei. Tātad Brauna kungs ar mani visbiežāk runā par Karību norisēm. Es savukārt, cik labi vien prazdama, skaidroju viņam, kas notiek Anglijā, kuru, kā man ar skumjām bijis jāuzzina, Brauna kungs nav apciemojis jau divdesmit gadu vai vairāk.
Turpinājums 7. marta numurā