Dzīvnieks, kurš savu dzīvi vai kaut nelielu laika sprīdi pavadījis uz ielas, ir bijis pakļauts augstiem infekciju riskiem. Šī iemesla dēļ uzreiz pēc dzīvnieka paņemšanas no ielas taisnā ceļā jādodas pie veterinārārsta, kurš novērtēs jaunā ģimenes locekļa veselības stāvokli.
Jārēķinās, ka slimības var atrasties inkubācijas periodā. Tad klīnikā šķietami veselīgais dzīvnieks tikai dažas dienas pēc vizītes var nelāgi sasirgt, turklāt ar vairākām kaitēm uzreiz. Nekavējoties ir jāveic arī dzīvnieka apstrāde pret iekšējiem un ārējiem parazītiem.
Vienas no bīstamākajām ir sēnīšu izraisītās saslimšanas jeb dermatomikozes. Jauni dzīvnieki (līdz gada vecumam) īpaši pakļauti saslimšanai ar dermatofītu infekcijām. Daļēji tas ir saistīts ar novilcinātu adekvātas dzīvnieka imunitātes attīstību. Sēnīšu infekcijām predisponēti arī pacienti ar imūnsupresiju, piemēram, kaķu leikēmijas vīrusa (FeLV) infekciju, kaķu imūndeficīta vīrusa (FIV) infekciju, audzējiem. Grūsnības vai zīdīšanas laikā radītais stress var palielināt uzņēmību pret sēnīšu infekcijām. Ektoparazītiem, īpaši blusām un Cheyletiella ērcēm, ir ļoti liela loma dermatofītu pārnēsāšanā. Augstā bīstamība skaidrojama ar to, ka inficēties var arī cilvēks. Arī citas slimības ir bīstamas, taču vairākums no tām skar tikai dzīvniekus.
Ja mājās jau ir dzīvnieki, iespējamo saslimšanas risku no jaunpienācējiem nedrīkst ignorēt. Tieši tāpēc mājdzīvniekiem obligāti jau jābūt vakcinētiem, vai tie nekavējoties jāvakcinē pret iespējamām slimībām. Pie veterinārārsta pavisam noteikti jādodas arī tāpēc, ka atrastais un mājās pārnestais dzīvnieks varbūt ir mikročipēts. Tas palīdzētu iespējami ātri atrast viņa īpašnieku.
Jārēķinās, ka suņu reakcija uz nokļūšanu jaunos apstākļos būs atšķirīga. Galvenokārt tā būs atkarīga no dzīvnieka socializācijas pakāpes, īpatnībām un vides, kurā suns pavadījis īsāku vai garāku laiku. Jo līdzīgāki būs apstākļi jaunajā dzīvesvietā un prasības pret suni (droša sajūta un situāciju atpazīšana), jo labāk viņš iedzīvosies. Te, protams, nav runa par suņiem, kas vardarbīgi sisti, mērdēti badā un citādi mocīti, bet par tādiem, kas līdz noklīšanas brīdim dzīvojuši mājās.
Vislabāk adoptēt mazu kucēnu (kaķēnu), jo tad viņš bez grūtībām socializēsies jaunajos apstākļos un vidē. Ja izvēlēsities pieaugušu suni, viņš būs jāpieņem tāds, kāds viņš ir. Lielāko uzmanību vajadzētu pievērst drošības jautājumiem, īpaši, ja mājās ir bērni. Es ieteiktu patversmē noskatīto suni neņemt uzreiz, bet apmeklēt viņu vairākas reizes, iziet ar dzīvnieku pastaigās un uzklausīt patversmes darbinieku novērojumus. Dzīvnieks mājās ir dziļa mīlestība un liela atbildība ilgus gadus.
*Purvciema veterinārās klīnikas Hīrons veterinārārste