Mūsdienās par tām Slīteres Nacionālā parka teritorijām, kurās parastam iedzīvotājam bez zinātniskā grāda un zinātniskās izpētes nolūkiem nevajadzētu uzturēties, uz galvenajiem piekļuves ceļiem vai tā sauktajām kvartālstigām informē speciālas ceļa zīmes «Atrasties aizliegts». Tā ir viena ceturtā daļa parka teritorijas, kurā sods par atrašanos dabas rezervāta režīma zonā var būt pat līdz 1000 eiro. Slītere savā ziņā joprojām ir kā maza valsts, kurā pirms nepilna gadsimta aizsāktās dabas aizsardzības tradīcijas saglabātas, pat par spīti ilgstošai militāro spēku klātbūtnei šajā teritorijā. 2000. gadā te tika izveidots Slīteres Nacionālais parks.
Militārais mantojums
Slīteres Nacionālais parks ir otra vecākā īpaši aizsargājamā dabas teritorija Latvijā - tās veidošanas pirmsākumi meklējami 1923. gadā, kad Slīteres meži tika pasludināti par dabas pieminekli un 1000 ha platībā nolemts neveikt mežsaimniecisko darbību.
Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Kurzemes reģionālās administrācijas direktore Dace Sāmīte uzskata - liela daļa mūsdienās Latvijā esošo dabas vērtību izveidojušās un saglabājušās, pateicoties senām mežsaimniecības tradīcijām: «Jau hercoga Jēkaba laikā Latvijā tika pieņemts pirmais meža likums, kurā noteikti veco ozolu un priežu mežu ciršanas ierobežojumi. Tajos laikos, kad Zemgalē sāka līst līdumus, kokmateriālus intensīvi izmantoja kuģu būvei, meži pamazām sāka izzust un izcirsto piekrastes mežu dēļ sāka klejot kāpas, tā apdraudot cilvēkus. Nepieciešamībai noteikt mežu ciršanas aizliegumus bija racionāls pamatojums - saglabāt tās dabas vērtības, kas būs vajadzīgas arī nākotnē. Šīs mežsaimniecības tradīcijas bija dziļi iesakņojušās un saglabājās arī padomju gados.»
Pēckara gados Slīterei tika saglabāts aizsardzības statuss un 1957. gadā piešķirts valsts rezervāta statuss. Ilgus gadus Slīterē, pierobežas zonā, saimniekoja un ietekmes sfēras ar dabas pētniekiem dalīja padomju militāristi. Iedzīvotāji rezervātā varēja iekļūt tikai ar atļaujām. XX gadsimta 80. gados piekrastes zvejniekciemos strauji samazinājās iedzīvotāju skaits - jaunie šeit vairs nevēlējās atgriezties, palika gandrīz tikai vecie pamatiedzīvotāji. «Tomēr, pateicoties šim režīmam - un tas attiecināms uz visu atklātās jūras piekrasti, kur teritorijas tika slēgtas sabiedrībai -, tika nosargāta daba. Tas ir mūsu mantojums - ne tikai armijas vajadzībām piekrastē sabūvētās būves, ko XX gadsimta 90. gados pārņēma pašvaldības, bet arī dabas vērtības, kuras saglabājās, pateicoties tam, ka šeit saimniekoja armija,» atzīst D. Sāmīte.
Netieši izveidoja biotopus
DAP Kurzemes reģiona administrācijas vecākais eksperts Vilnis Skuja skaidro: «Armija noteikti nerēķinājās ar dabu, bet armijnieki netieši izveidoja daudzus biotopus - izcirta meža placi, to nolīdzināja, ar bruņutehnikas kāpurķēdēm mācībās visu pārmala. Rezultātā daudzkur izveidojās tā dēvētās pelēkās kāpas.» Mūsdienās līdzīgs piemērs ir Ādažu poligons - īpaši aizsargājamā dabas teritorija, kurā lielākā vērtība ir atklātās virsāju platības, kurām neļauj aizaugt militārās aktivitātes, kā arī to izraisītie ugunsgrēki.
Padomju gados mežus jūras piekrastē, Kolkas apkārtnē un uz dienvidiem no tās, pārvaldīja Baltijas kara apgabals. Jau 1941. gada maijā LPSR Tautas Komisāru padome 6000 ha lielu platību - tai skaitā Kolkas ragu - nodeva Baltijas sevišķā kara apgabala rīcībā. Vēlāk šie meži nodoti Mežu ministrijai un Mežrūpniecības ministrijai, kura arī apsaimniekoja mežus. 1979. gadā tieši dabas aizsardzības jautājumu koordinēšanai tika izveidota Slīteres valsts rezervāta administrācija. Tā atbildēja par Slīteres valsts rezervātu, Moricsalas, Grīņu dabas rezervātu un arī par Krustkalnu dabas rezervātu. Tā bija pirmā valsts institūcija, kuras pārziņā bija tikai dabas aizsardzība un kura dabas intereses strikti aizstāvēja. «Mēs jau tos zoļļus dzenājām. Atceros, vēl 1980. gadā - ja armijnieki mežā nozaga kādu koku vai nošāva cūku, viņus noķēra un sodīja vispārējā kārtībā,» stāsta V. Skuja. Viņš tolaik bijis ornitologs (arī inspektori, zinātniskie darbinieki tolaik bija meža sardzes darbinieki - red.), bieži devies vērot putnus, ekipējies ar tālskati, fotoaparātu, kartēm. «Mēs bijām divi ornitologi. Tiklīdz ieraudzījām robežsargu bobiku, bez vārda runas laidāmies mežā. Kaut arī visi dokumenti mums bija kārtībā, skaidrošanās bija neizbēgama, jo zaldātiņi visur saskatīja spiegus. Bet citādi mēs ar viņiem sadarbojāmies,» stāsta V. Skuja. Viņš atceras, kā cīnījušies ar cilvēkiem, kuri mežā ogot regulāri ieradušies bez pases, bez naudas. «Viņus nevarējām nekā sodīt, bet vietējie jau redzēja - viņi mežā iet nevar, bet šo atbraucēju pilns mežs. Robežsargi nāca palīgā - atbrauca ar automātiem un suņiem un visus izveda ārā. Reiz noķēru puikas, kuri bija apzaguši vasarnīcu, - man nebija jādomā, ko darīt, pa taisno aizvedu pie robežsargiem. Mūsu sadarbība bija racionāla,» pieredzēto atceras dabas eksperts.
Vērtējot meža apsaimniekošanas principus kopumā, V. Skuja uzskata: «Mežs nav tas resurss, kas ātri jānotērē dažās dienās tāpēc, ka bojājas. Tā ir vērtība, kas pārdomāti jāizmanto arī mūsdienās.» Starp citu, meža teritorija no Kolkas raga līdz Irbenes lokatoram ir viens no lielākajiem nepārtrauktajiem meža masīviem Latvijā.
Iekonservēt laiku
Nacionālais parks saglabā arī kultūrvēsturiskas vērtības. «Varam tikai iedomāties, kā būtu bijis bez šī armijas režīma, vai lībiešu ciemi būtu saglabājušies tādi, kādi tie ir tagad. Iespējams, lībiešu krastā būtu izveidojies vasarnīcu rajons kā Pierīgā. Jā, bija tādi ciemi kā Vaide, kur armija speciāli apmežoja visas pļavas, bet pārējos piekrastes ciemos laiks tika apturēts, gluži kā iekonservēts,» saka D. Sāmīte. 80. gados Slīterē runājuši, ka Pitragā celšot Vissavienības nozīmes daudzstāvu atpūtas kompleksu. «Toreiz Slīteres rezervāta administrācija, kā arī Mežu ministrijas un Mežrūpniecības ministrijas vadība kategoriski protestēja, līdz būvniecības ieceri apturēja. Tendence ienākt un jūras malā uzbliezt ko tādu, kas pārvērstu ainavu, bijusi vienmēr,» norāda V. Skuja. Pašlaik apbūves procesus piekrastē regulē pašvaldības ar teritorijas plānojumu un apbūves noteikumiem. Piekrastē esot gana daudz privātīpašniekiem piederošu neapbūvētu zemes īpašumu. DAP Kurzemes reģionālās administrācijas direktore aicina: «Ja gribat redzēt vēsturiskos zvejniekciemus, brauciet skatīties tos tagad. Tiklīdz uzlabosies Latvijas iedzīvotāju ekonomiskā labklājība, vairs tos neredzēsiet. Šo ciemu struktūra tiks pilnībā mainīta, par spīti tam, ka divi no ciemiem - Košrags un Sīkrags - ir kultūras pieminekļi. Ļoti žēl, bet faktiski jau kultūras pieminekļi netiek atjaunoti. Materiālais mantojums zūd ar katru gadu, un te esam bezspēcīgi,» bilst V. Skuja.
D. Sāmīte neslēpj - pašlaik visvairāk pretrunu rodas starp tiem zemes īpašniekiem, kuri Slīterē nopirkuši zemes īpašumu, uzcēluši vasarnīcas un dzīvi cer pavadīt klusumā: «Mēs tā arī definējam: esat nopirkuši īpašumu nacionālajā parkā, kas ir atvērts sabiedrībai. Cilvēki vēlēsies piekļūt jūrai, ar to jāsamierinās.» Savulaik Kurzemes reģionālajai administrācijai piešķirti Eiropas Savienības līdzekļi, lai izbūvētu autostāvvietu jūras piekrastē. «Stāvlaukumu uzcēlām uz mūsu zemes. Rezultātā mūs gribēja iztiesāt zemes īpašnieks, kuram zeme piederēja blakus. Vietējo iedzīvotāju protesta dēļ līdzīgu stāvlaukumu neuzcēlām Pitragā. Taču gribu uzsvērt - Latvijā ir ļoti daudz cilvēku, kuriem nekad nebūs īpašuma pie jūras, bet tāpēc nevaram viņiem liegt pieeju jūrai. Dažiem šķiet, ja viņi ir nopirkuši zemi pie jūras, līdz ar to pieder arī jūra un nav pienākumu pret pārējo sabiedrību. Bet jūra viņiem nepieder!» norāda D. Sāmīte.