Bruņojušies ar pretodu līdzekļiem, vienpadsmit tetovējušies norvēģu jaunieši un divi audzinātāji karstākajā jūnija nedēļā ierodas Straupes pagasta Saulrītos - rehabilitācijas iestādē no narkotikām atkarīgiem jauniešiem. Šī viesošanās ir tradīcija, kas starp abu valstu centriem izveidojusies ilggadējā sadarbībā. Jāsaka, norvēģu Fossum kolektīvā draudzība balstās uz vēlmi finansiāli palīdzēt «nabaga latviešiem», to viņi regulāri arī dara. Ne tikai savām rokām un ar pašu nopirktiem materiāliem ziemas brīvlaikos izremontējuši Saulrītu jauniešu istabiņas, bet regulāri pārskaita naudu - ar nosacījumu, ka tā tiks izlietota vienīgi pusaudžu vajadzībām, piemēram, ekskursijām vai viņiem sadzīvē vajadzīgu lietu un tehnikas iegādei.
Norvēģu ciemošanās Saulrītu iemītniekiem ir liels notikums, un valodas barjera it nemaz nav šķērslis, lai sadraudzētos, sacenstos sporta spēlēs un dotos kopīgos izbraucienos uz tūristu iecienītajām vietām Latvijā. Tomēr nevar nepamanīt atšķirību - narkotiku atkarībā savulaik slīgušie norvēģu bērni ir ne vien miesās kuplāki un labāk ģērbušies, bet arī savu smago pieradumu nomainījuši pret vairākiem viegliem. Viņi dzer daudz kafijas, pastāvīgi smēķē cigaretes un lieto zelējamo tabaku - tie esot «pēdējie prieciņi». Atšķirībā no Saulrītu audzēkņiem norvēģiem atļauts lietot telefonus un viņi saņem arī kabatas naudu.
Audzinātājs Mīkaels Andersons Dienai atzīst, ka rehabilitācijas process abās valstīs esot līdzīgs - tas balstās darba terapijā un kolektivitātes principā. Lai gan dzīves kvalitāte Norvēģijā ievērojami pārsniedz Latvijas vidējo, iemesli, kāpēc turienes jaunieši ieslīgst narkotiku atkarībā, arī esot līdzīgi kā pie mums - vai nu ģimene ir sociāli nelabvēlīga un vecāki apreibināšanās purvā parauj līdzi atvases, vai arī bērni, sākot bīstamās rotaļas ar narkotikām, kompensē uzmanības trūkumu, ko viņiem aizmirst sniegt darbos iegrimušie vecāki.
«Norvēģijā ir septiņi Fossum centri, kas ir bezpeļņas organizācijas, un finansējumu tās saņem no pašvaldībām. Katrā centrā ir vairākas mājas, kurās jaunieši sagrupēti pa rehabilitācijas posmiem. Atradināties no narkotikām viņiem palīdz daudzi speciālisti. Arī visi audzinātāji ir īpaši apmācīti šim darbam, un katram no mums ir vairāki sertifikāti - pārzinām rehabilitācijas psiholoģiskās metodes un, ja vajag, protam veikt arī masāžu,» stāsta Mīkaels un piebilst: «Šo darbu nav iespējams darīt bez ticības, ka atkarību iespējams uzveikt un atgriezt bērnus uz pareizā ceļa. Mēs netaupām naudu, lai saviem jauniešiem parādītu iespējas, ko sniedz dzīve bez narkotikām, - dodamies ceļojumos, nakšņojam labās viesnīcās, rīkojam viņiem iepirkšanās dienas. Kad esam Latvijā, gribam kaut nedaudz no tā visa dāvāt arī Saulrītu audzēkņiem.»
Viena jaunieša rehabilitācijai Norvēģijā dienā tiek atvēlēta septiņpadsmit reižu lielāka naudas summa nekā Latvijā - aptuveni 500 eiro. Protams, preču un pakalpojumu cenas šajā ziemeļu valstī ir krietni augstākas, taču arī rehabilitācijas procesa kvalitāte un sadzīves apstākļi ir galvas tiesu pārāki. Martins, viens no jauniešiem, kurš šovasar ciemojās Saulrītos, Dienai pastāstīja, ka sasniedzis pēdējo rehabilitācijas fāzi, tas nozīmē, ka narkotikas nav lietojis jau vismaz gadu un pret tām viņam izveidojusies noliedzoša attieksme. «Jebkurā brīdī drīkstu centru pamest, taču vēl nejūtos par sevi līdz galam drošs. Tur ir lieliski apstākļi, un visi jaunieši un skolotāji, ar ko kopīgi esam gājuši šo ceļu, kļuvuši par manu ģimeni. Es biju atkarīgs no amfetamīna, kokaīna, zālītes - Norvēģijā populārākajām narkotikām. Fossum kolektīvs mainīja manu dzīvi, un arī uz Latviju, domāju, nekad citādi nebūtu atbraucis,» smej Martins. Uz kakla viņam joprojām ir uztetovēti vārdi «velna izredzētais».