Domājot par reālajām attīstības iespējām, balstot to uz augstu pievienoto vērtību, tās Latvijā, manuprāt, varētu būt šādas: attīstīt (atbalstīt, ja nepieciešams) tās dažas industrijas, kuras šobrīd jau veido klastera tipa struktūru (farmācija, kokrūpniecība); radīt vidi, kura būtu pievilcīga liela mēroga ieguldījumiem un investīcijām industrijās ar augstu pievienoto vērtību.
Taču, ņemot vērā, ka ne viss Latvijas intelektuālais potenciāls koncentrēsies dažās iepriekš nosauktajās perspektīvajās industrijās vai tiks nodarbināts ārvalstu investoru attīstītajos uzņēmumos (par kuriem šobrīd nav zināms, vai tādi kaut cik lielā skaitā tuvākajos gados Latvijā parādīsies), kā trešais variants jāmin kaut vai nelielu pētnieku, inovatoru utt. projektu grupu veidošanās, kuras atrod iespēju sākotnēji iesaistīties Baltijas jūras - Ziemeļeiropas reģiona vai ES mēroga projektos vai produktu radīšanas ķēdēs vai klasteros, tādās industrijās, kas rada produktu ar augstu pievienoto vērtību.
Šajā kontekstā vēlos uzsvērt - ja Latvijas uzņēmējdarbības, kā arī pētniecisko un inovatīvo aktivitāšu videi nebūs raksturīga orientēšanās uz globālā mērogā pieņemtiem standartiem un universāliem risinājumiem, pastāvēs iespējas pazaudēt konkurences un arī sadarbības perspektīvu. Tas attiecas gan uz procesu pārvaldības standartiem (tai skaitā biznesa administrēšanas izglītībā iestrādātajām atraktīvajām, bet ne nevainojamajām formulām), gan uz globālā mērogā plaši pieņemamiem infrastruktūras risinājumiem. Standartu ietekmi uz ekonomiku varētu raksturot piemērs no dzelzceļa satiksmes industrijas, novērtējot sliežu ceļa platuma standartu, kas Latvijai kā ES dalībvalstij ierobežo brīvu dzelzceļa kustību ārpus bijušās PSRS valstu robežām.
Tas nozīmē arī to, ka, meklējot inovatīvus risinājumus un nišas, orientējoties uz tām, vismaz šobrīd dažās pamatpozīcijās mēs tomēr nedrīkstam lieki eksperimentēt, tā vietā izvēloties klasiskas konvencijas. Piemēram, pieņemot lēmumu par IT programmatūras izvēli, es kā parasts lietotājs neriskētu Microsoft Office nomainīt pret Open Office. Tāpat nedomāju, ka tas būtu jādara publiskā sektora institūcijām Latvijā. Turklāt šis gadījums ir zīmīgs arī no cita viedokļa, proti, tas ir vērtējams kā viens no indikatoriem Latvijā valdošajā attieksmē pret autortiesību un licenču tiesību aizsardzību, saskatot aizdomīgo līdzību starp vēlāk izveidotajiem Open Office un Microsoft programmproduktiem. Saprotu, ka iemesls, kāpēc tiek apsvērta iespēja publiskā sektora organizācijām pāriet uz Open Office programmatūru, ir it kā lētākas izmaksas. Taču laikā, kad publiskā sektora lietotāju skaitam vajadzētu nevis palielināties, bet samazināties (līdz ar to vajadzībai pēc jaunām licencēm), jaunas, kaut arī bezmaksas licenču programmatūras ieviešana radīs nepieciešamību pēc atšķirīgām servisa kompetencēm, pārinstalācijas un citām papildu aktivitātēm ar neizbēgamām papildu izmaksām.
Uzreiz gribu piebilst, ka, to paužot, mans mērķis nav lobēt Microsoft. Par Microsoft produktiem - nepiederu tai lietotāju kategorijai, kas ar nepacietību gaida katru nākamo versiju, kas dažos gadījumos diemžēl ietver jaunus standartus. Tie savukārt apgrūtina iespēju «saprasties» jaunāko un vecāko versiju lietotājiem. Tāpat neesmu pasaulē valdošās patentu un licenču sistēmas kvēls piekritējs, pieņemot, ka tā var veidot barjeras brīvai zināšanu apritei. Šajā ziņā varētu būt taisnība amerikāņu ekonomistam, Nobela prēmijas laureātam J.Štiglicam, izsakoties par pētniecības attīstības barjerām mūsdienu pasaulē globālo monopolu bremzējošās ietekmes dēļ. Viņš uzdod jautājumu: vai nebūtu jāmaina patentu tiesību ietekme un loma, jo zināšanas ir vissvarīgākais ieguldījums zināšanu radīšanā, bet intelektuālā īpašuma tiesības ierobežo zināšanu pieejamību.
Tomēr kopumā Latvijas apstākļos daudz lielāka problēma ir nepietiekama valsts izpratne un atbalsts efektīvai pētniecības komercializācijai. Tāpēc aizstāvēt aprobēto praksi, piemēram, patentu plašākā izmantošanā un aizsardzībā ir perspektīvāk, nekā to apšaubīt. Šajā kontekstā globālajā biznesa un pētniecības vidē dominējošie standarti ir fundamentāls un universāls priekšnoteikums, lai, ņemot vērā Latvijas uzņēmumu, zinātnieku un pētnieku vietu pasaules procesos, Latvija pārvarētu provinciālismu un efektīvi izmantotu savu pētniecības potenciālu. Tāpēc vismaz tagad Latvijā tas nebūtu revolucionāri reformējams vai pakļaujams eksperimentiem.